Content-Top

Lorem ipsum dolor sit amet, consectetur adipiscing elit. Mauris in augue mollis, semper est ac, aliquet turpis. Vestibulum ut dapibus dolor.

Malienas pievilkšanas spēks

(Raksts ir publicets "Kulturas Forums" laikraksta)
Pareiza un nepareiza dziedāšana
Etniskās Kultūras centra rīkotajā bērnu dziedāšanas konkursā „Dziesmu dziedu, kāda bija” klausītāju rindā sēžu blakus vienai no „Suitu sievu” dziedātājām. Ik pa laikam man no viņas tiek pa replikai vai komentāram : „Tā nu gan bija smuka dziesma!” vai „Paskat, cik augsti papēži! Kā, uz tādiem stāvot, var padziedāt?”, vai „Šito meiteni es pazīstu – viņa ir bārene, bet, re, kā dziedāt iemācījusies!”
Un neviena komentāra par to, ka tā ir pareizi dziedāt, bet šitā nepareizi, ka „latvieši jau nu gan tā nedzied!”

Jo suitenes pašas dzied skaņajā „tautas balsī” nevis dūdo kā sieviešu vokālais ansamblis. Viņas zina, kā dziedāt un, zina arī, ka dziedāt var tā un šitā. Tādēļ viņām Latgales balsi „negriež” ausīs, pretēji vairumam Latvijas (vienalga – Kurzemes, Vidzemes, Zemgales vai pašas Latgales) iedzīvotāju.
To gan, šķiet, nevar teikt par tiem klausītājiem, kuri 21.aprīlī bija sanākuši Reformātu baznīcā uz Liepnas tradīciju vakaru. Zāle pārpildīta, klausītāji stāv arī kājās. Un vakara programmā Liepnas un kaimiņu - Pededzes pagasta tradicionālās daudzbalsīgās dziesmas, kā arī pa dancim un ziņģei. Pievilkšanas spēks noteikti ir tradicionālās dziedāšanas grupa „Saucējas”, kas Latvijas latviskajā kultūrā šobrīd vienīgās konsekventi kopj etnogrāfiskās dziedāšanas tradīcijas. Bet sava pievilcība droši vien ir arī Liepnas vārdam.
Maliena
Liepna ir maliena – tāpat kā maliena ir arī Nereta, Rucava, Krāslava vai Kārsava. Un maliena ir vieta, kur savējam blakus ir kas cits, cita tradīcija. Liepnai tuvu atrodas Krievija, Rucavai, Neretai - Lietuva. Kā spēcīgās blakus dzīvojošās tradīcijas ietekmējušas Latvijas malienas, ir maz pētīts fenomens – vien mēdzam retoriski uzdot jau, šķiet, folklorista Jēkaba Vītoliņa laikos izteikto jautājumu: vai Dienvidkurzemes tradicionālais daudzbalsīgais dziedājums, t.s. “leitis” nav radies lietuviešu tautas mūzikas ietekmē (atkarībā no iedziļināšanās pakāpes parasti atrodam argumentus gan „par”, gan „pret” šādu iespējamību). Neba Latvijas malienas vien ir bijušas citu ietekmē – Dienvidigaunijā sastopamās refrēndziesmas (kas nebūt nav raksturīga parādība mūsu ziemeļu kaimiņiem) visticamāk tomēr ir latviešu refrēndziesmu tradīcijas atspulgs igauņu tradicionālajā mūzikā.
Liepnas tradīcija, kas atšķiras gan no kaimiņos – Balvu pusē atrodamās spēcīgās tradīcijas, gan vēl jo vairāk no ziemeļaustrumu Vidzemes mūzikas, šķiet, arī ir bijusi auglīga “radošā laboratorija”, kur savukārt sajūtama krievzemiešu gluži fiziskais tuvums. T.s. “pleskas” jeb tradicionālās dejas ar dziedāšanu, arī ritmiskā kustēšanās kāzu dziesmās („tricināšanās”), šķiet, uzrāda kādu kopību ar austrumu kaimiņnovadiem.
Praktiķi
Tik daudzu “šķiet”, “iespējams” un “visticamāk” klātbūtne pēdējās rindkopās ir vien apliecinājums tam, ka latviešu tradicionālā mūzika Latvijā ir mazpētīts objekts, un aktīvākie pētītāji brīžiem ir praktiķi – tādi kā “Saucējas”. Tādēļ tādu kultūrdzīves faktu kā Liepnas tradīciju vakars vērtēt ar kritisku prātu neļauj ne prāts, ne sajūtas. Apsveicams jau, pirmkārt, ir tas, ka “Saucējas” šī pasākuma programmu veidojušas tik visaptverošu – ietverot Māra Jansona unikālos Liepnas teicēju video dokumentējumus un neaizmirstot, ka Liepnā ir nevien dziedāts (un dziedātas gan kāzu un talku dziesmas, gan arī izvērstas un dvēseli aizgrābjošas ziņģes), bet arī jo sirsnīgi dancots. Tādēļ īsti laucinieciskā garā Liepnas vakarā muzicē Ansis Bērziņš un Jurģis Ukrins. Un vēl – klausītāju un skatītāju priekšā tiek aicināta arī folkloras studija “Iļjinskaja Pjatņica”. Gan kā “Saucēju” domubiedre un pat savā ziņā skolotāja etnogrāfiskās dziedāšanas apguvē, gan, domāju, tādēļ, lai atgādinātu par Liepnas ģeogrāfisko atrašanās vietu. Bet vissvarīgākā šajā vakarā neapšaubāmi ir pašu liepniešu – starp viņiem arī Ilgas Reiznieces ģimenes (vecākās, vidējās un jaunākās paaudzes) klātbūtne. Jo tā apliecina, ka folkloras kustībā, kam Latvijā mūžs 20 – 25 gadu garumā mērāms, ir noslēdzies viens loks, un, cerams, sācies jauns.
No novadiem uz pagastiem
80. gadu beigās Rīgā tika rīkoti Latvijas novadu – Latgales, Kurzemes, Zemgales, Vidzemes tradīciju vakari – t. i., etnogrāfisko un folkloras ansambļu koncerti. Toreizējā Filharmonijas zāle šajos vakaros bija pārpildīta, apliecinot Rīgas latgaliešu, kurzemnieku u.c. vēlmi sevi identificēt kā kādam novadam piederīgus. Piederības jeb sakņu sajūta ir folkloras kustības galvenais pievilkšanas un arī virzošais spēks – folklorā es vairs neesmu viens, te es esmu “viens no”, un šis “no” aptver gan lielu ļaužu pulku, gan arī vēsturisku dimensiju. “Mēs, latgalieši” vai “mēs, kurzemnieki” toreiz, 80. gadu nogalē bija pietiekams sevis apzināšanās līmenis. Tautasdziesma “Sadzīdami, mēs muoseņis” uz Filharmonijas skatuves un zālē tika dziedāta visdažādākajās Latgales izloksnēs, bet tā vienoja visus kā latgaliešus.
Mazāku vērību tajā laikā guva atsevišķu etnogrāfisko ansambļu vai teicēju koncerti, kas taču arī tika rīkoti – galvenokārt Zinātņu Akadēmijas Folkloras krātuves rīkoto zinātnisko konferenču ietvaros. Acīmredzot, bija nepieciešams tieši tik ilgs laiks un tieši tik liels atsevišķu entuziastu darbs, lai viena pagasta – šajā gadījumā Liepnas vārds sabiedrībā gūtu tādu rezonansi.
Un vēlreiz par pareizo dziedāšanu
„Saucējas” un viņu vadītāja Iveta Tāle īsteno to, par ko Latvijas folkloras kustībā gadiem ilgi tiek runāts galvenokārt vēlējuma izteiksmē – repertuāru un dziedāšanu viņas mācās tieši no teicējām: Viļakas/Upītes tradīciju no Margaritas Šakinas, Liepnas – galvenokārt no video un audio ierakstiem. Arī pie Ilgas Reiznieces mātesmāsas izcilās teicējas Mildas Valteres „Saucējas” vēl paguva aizbraukt. 80. gados arī „Skandinieki” sāka iet šo ceļu – brauca pie teicējām, mācījās viņu repertuāru. Tomēr pārāk iedziļināties kādā tradīcijā viņiem liedza sociālā loma –
”Skandinieki” noteikti bija atmodas laika karogneši, no kā izrietēja milzīga koncertu un uzstāšanās slodze. Iespējams, traucēja arī pamatīgākas intereses trūkums. Etnogrāfisko dziedāšanu mācīties no skaņu ierakstiem pamēģinājuši arī „Grodi”, varbūt vēl kāds ansamblis, kas to īpaši afišēt nav vēlējies. Un atkal negaidīti sāk polarizēties viedokļi – šoreiz jau pašā folkloras kustībā. „Saucēju” neatlaidīgais mērķtiecīgums ir ieguvis arī kritiķus, kas ansamblim pārmet pretendēšanu uz vienīgā pareizā dziedāšanas veida pārstāvēšanu. Nav, manuprāt, „Saucējām” tādu ambīciju. Viņas varētu pretendēt vienīgi uz to, ka iet vienu no iespējamiem – un, šķiet, perspektīvāko ceļu tradīciju apguvē. Bet par to, ka ir jāpaspēj paņemt, saņemt un pārņemt visu iespējamo no vēl dzīvajām tautas dziedātājām, mums taču vairs nav jāstrīdas?

Content-Bottom

Lorem ipsum dolor sit amet, consectetur adipiscing elit. Mauris in augue mollis, semper est ac, aliquet turpis. Vestibulum ut dapibus dolor.