Tradicionala kultura musdienu kultura

Sergejs Oļenkins

(Guntas Silinas tulkojums)
Folkloras pedagoģiskā centra,,Tradīcija” prezidents,
Autentiskās folkloras studijas,,Iļjinskaja pjatņica” vadītājs
Rīgas Krievu vidusskolas skolotājs
: „Tradicionālā kultūra bērniem. Teorija. Pieredze. Prakse”. Izd.RAKA. Rīga.2008.

Tradicionālā kultūra mūsdienu kultūra

Ievads

Latvija ir pievienojusies UNESCO konvencijai par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Valsts ir uzņēmusies atbildību par tās īstenošanu. „Nemateriālais kultūras mantojums” nozīmē paražas, spēles un mutvārdu izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī ar tiem saistītus instrumentus, priekšmetus, artefaktus un kultūrtelpas, ko kopienas, grupas un dažos gadījumos atsevišķi indivīdi atzīst par sava kultūras mantojuma daļu”. (UNESCO konvencijai par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, 2006)
Viss, ko saprotam ar jēdzienu folklora, vai plašākā kontekstā ar jēdzienu tradicionālā kultūra, tagad tiek ietverts jēdzienā nemateriālais kultūras mantojums un pakļauts saglabāšanai.
Konvencijā skaidrots tiek jēdziens saglabāšana:,,Saglabašana” nozīmē veikt darbības, kuru mērķis ir nodrošināt nemateriālā kultūras mantojuma dzīvotspēju, ieskaitot tā identifikāciju, dokumentēšanu, pētniecību, saglabāšanu, aizsardzību, popularizēšanu, vērtības nostiprināšanu, tālāknodošanu, it īpaši ar formālās un neformālās izglītības palīdzību, kā arī atdzīvināt šāda mantojuma dažādus aspektus”. (UNESCO konvencijai par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, 2006)
Konvencijā uzskaitītos iespējamās darbības veidus pārskatot, redzam, ka popularizācija un tālāknodošana nav iespējama, ja šīs darbības tiks īstenotas atrauti no identifikācijas, dokumentēšanas, pētniecības, aizsardzības, vērtības nostiprināšanas.
Lai uzsāktu darbu pie saglabāšanas jautājumu risināšanas, jāatceras, ka mūsdienu pilsētas kultūra (mēs esam šīs kultūras pārstāvji) un tradicionālā tautas kultūra ir savā būtībā atšķirīgas tipoloģijas ziņā. Tikai ņemot vērā kultūru tipoloģiskās atšķirības, ir iespējams izprast kultūras tradīciju fenomenu dziļumu. Vērtību sistēma un normas, kas nosaka tradicionālā kultūras pārstāvja mijiedarbi ar apkārtējo pasauli, attiecības sabiedrībā, dažādu darbības izpausmju formas, raksturs un motivācija, ir lielāka kopveseluma daļas, kas izprotamas tikai skatoties uz tradicionālo kultūru no veseluma pozīcijām. Navnepieciešams iztirzāt sīkāk atziņu, ka saglabāšana, nerespektējot tradicionālās kultūras veselumu, ir bezjēdzīga.
Kultūru fundamentālās atšķirības ir saglabāšanas pasākumu aktualitāte. Jebkura darbība, kas vērsta uz tradicionālās kultūras saglabāšanu, ir mēģinājums veidot dzīvu dialogu ar tradīciju. Kultūru dialoga rezultātā tiek noskaidrotas, apzinātas un iepazītas cita veida pasaules uzskata un esamības pastāvēšanas iespējas un savdabība. Šajā procesā ir iespēja apzināt pašam savu kultūridentitāti un tapt tolerantam pret citu kultūru pārstāvjiem.
Ar nožēlu ir jāatzīst, ka pētījumi šajā jomā nav pieejami plašai publikai. Izpratnes grūtības, populārzinātnisku un metodisku darbu trūkums, apgrūtina diskusiju ar plašāka loka speciālistiem, kas darbojas tradicionālās kultūras saglabāšanas jomā, un rada auglīgu augsni dažādu,,mītu” izplatībai, kas rada ievērojamus kaitējumus saglabāšanas procesa veiksmīgai realizācijai.
Gluži dabiski, ka efektīgs darbs ar spilgtu, eksotisku folkloras materiālu nav iespējams, ja to neizprot un neatbalsta ne tikai speciālisti, bet plašāka sabiedrība. Vēl nesenā pagātnē šādu atbalstu nodrošināja sabiedriskās domas,,inerce” un Atmodas laika interese par tradicionālo kultūru. Dzīva bija paaudze, kuras apziņa tradicionālā zemnieka dzīve bija tuva, ierasta un saprotama (runa ir par lietotājpieredzi, nevis izpratni par kultūru tipoloģiskjām atšķirībām). Brīnišķīgā, iedvesmas pilnā tautas kultūras pasaule izsauca aktīvu un emocijām pilnu līdzpārdzīvojumu šīs paaudzes cilvēkiem. Ģimenes tradīcijās piederības izjūta šai pasaulei tika nodota arī jaunākās paaudzes pārstāvjiem, tādā veidā nodrošinot izpratni par notiekošo un emocionālo iesaisti arī viņiem. Vecākās paaudzes aiziešana, sarežģītais mūsdienu sabiedrības attīstības process stipri izmainījis esošo situāciju. Arvien biežāk darbs ar folkloras materiālu, bērnu folkloras studijās, vispārizglītojošā mācību procesā skolās un bērnudārzos, izraisa neizpratni līdzcilvēkiem, kas,,iet līdzi laikam”. Īpaši draudīga un raksturīga šī situācija ir Latvijas mazākumtautību iedzīvotāju vidē. Betnetikai.

Tradīcija un bērnība

Tradicionālās kultūras saglabāšana nav iespējama, ja šajā procesā neiesaistās visas vecuma grupas. Īpaši svarīgs ir darbs ar jaunākā skolas vecuma bērniem. Jāuzsver, ka tieši jaunākā skolas vecuma bērni visatsaucīgāk uztver dažādas tradicionālās kultūras izpausmes formas.
Jaunākā skolas vecuma bērnu subkultūrā liela loma ir saskarsmei, informācijas apmaiņai, tālāk nodošanai mutvārdu ceļā. Daudzi folkloras fenomeni mūsdienu bērnu vidē funkcionē līdzīgi vai identiski tiem nosacījumiem, kas novērojami etnogrāfiskajām tradīcijām bagātā vidē un tradicionālajā kultūrā.
Lai sekmīgi strādātu ar tradicionālās kultūras mantojumu bērnu izglītībā, ir jāņem vērā daudzi būtiski faktori. Novienas puses uzsvars liekams uz tradicionālās kultūras saglabāšanu tādā līmenī, kādā tas uzsvērts UNESCO konvencijā par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Tātad pedagogam jārēķinās ne tikai ar tradicionālās kultūras mantojuma saglabāšanu un pārmantojamības nodrošināšanu visā tā daudzveidībā, bet arī ar mūsdienu bērnu, viņa konkrēto dzīves pieredzi, attieksmi pret tradicionālo kultūru, interesēm, vajadzībām. Ignorējot mūsdienu bērnu un viņu vajadzības, neapšaubāmi cietīs arī folkloras materiāla apguve. Šo divu pasauļu saskares punktu meklēšana tad arī ir skolotāja uzdevums, kas pieprasa skaidri apzināties tos mērķus un uzdevumus, kas sasniedzami mācību procesā. Mērķu un uzdevumu formulēšana nav iespējama bez konkrētas terminoloģijas lietošanas.
Tradicionālā kultūra atklājas daudzveidīgu kultūrizpausmju veidā visdažādākajās dzīves jomās, kas ir konkretizējamas pedagoģiskajā darbā ar bērniem. Tradicionālās kultūras izglītības procesā notiek darbība ar kultūras tekstu, lai izprastu tekstu ir jāpārvalda tradicionālās kultūras valoda.
Tradicionālās kultūras apguves procesā būtu apgūstamas šādas darbības sfēras:
Gadskārtu svētku ieražu darbība, darbošanās svētku situācijā, tradicionālās kultūras ikdienas izpausmes formas.
Tradicionālās svētku ieražas uzrunā to dalībniekus ar rituāla valodas starpniecību jeb akcionālo valodu, ieražu mūziku (mūzikas valoda), ieražu horeogrāfiju (horeogrāfijas valoda), ieražām raksturīgu priekšmetu izmantošanu (lietu valoda) un ieražu tekstu (te domāts verbāls teksts). Pēdējais ietver sevī rituālos monologu un dialogu skandēšanu ieražu laikā. Gadskārtu ieražu svētkos, izmantojot iepriekš minētās valodas, notiek tradicionālās kultūras teksta aktualizēšana un atklāšana. Šis process nav iedomājams bez jēgpilna konteksta.
Jebkura tradicionāla ieražu teksta jēga atklājas tikai tās kultūras kontekstā, kas šo tekstu ir radījusi. Tātad, teksta pārnese uz mūsdienu situāciju izglītības procesu jau pēc būtības piešķir šim tekstam citu saturu un jēgu, citu kontekstu. Veiksmīgs pārneses rezultāts ir īstenojams tad, ja skolotājs apzinās kontekstuālās līdzības un atšķirības, izprot to izmantošanas iespējas. Būtiska ir tradicionālās kultūras tekstu semantikas izpratne.
Daudzi pētnieki savās publikācijās uzsvēruši, ka daudzas ieražu formas līdz mūsdienām ir saglabājušās desemantizētā veidā. Partādiem tiek uzskatītas tās ieražas, kas zaudējušas savu rituāli-mitoloģisko jēgu un ieguvušas citas funkcijas. Piemēram,,,maskošanās vienlaikus sevī nes gan ieražu, gan izklaides darbības funkcijas.” (Ivļeva (), 1994, 7.lpp.) Tāpēc, kā kultūras izpausmes forma, maskošanās var būt apskatāma no šiem diviem rakursiem. Abasšīs funkcijas var nenonākt pretrunā viena ar otru, ja eksistē organiskā veselumā. Tomēr maskošanās procesā mūsdienās izklaides funkcijai ir tendence nomākt tās ieražu nozīmi. Šajā procesā maskošanās iegūst izklaides, spēles un izrādes jēgu (Oļenkins, 2002). Tas, protams, nekādā gadījumā nemazina folkloras un ieražu materiāla kultūras un pedagoģisko nozīmīgumu un pielietošanas iespējas darbā ar bērniem. Tieši otrādi, mūsdienu sabiedrībā pieprasīti un caur spēli atklājas daudzi tradicionālās kultūras fenomeni. Toapstiprina fakts, ka zinātnē arvien vairāk tiek runāts par kultūru kā spēli. Svarīgi, lai šajā procesā spēle netiktu aizstāta ar spēles iztēlošanos, spēles imitāciju vai simulāciju. Dzīvā spēles situācijā notiek,,spēle spēlē” (tas spilgti izpaužas rituāla, dejas vai dziesmas izpildīšanas procesā). Īstas spēles aizstāšana jeb simulācija rada folkloras surogātformas, spēle zaudē savu radošo sākotni un pārvēršas par parodiju. Nootras puses arī šādā formā turpina dzīvot spēles senā, arhaiskā jēga, kas labvēlīgos apstākļos un konkrētā situācijā atklāj savu slēpto potenciālu.
Esam pietuvinājušies jautājumam par folkloras, konkrētāk ieražu materiāla izmantošanu/neizmantošanu pedagoģiskajā praksē. Šo jautājumu var apskatīt no dažādiem rakursiem. Materiāls bērniem ir jāpiedāvā respektējot vecumposma īpatnības, ņemot vērā mūsdienu bērnu subkultūras realitāti. Nedrīkst aizmirst, ka ļoti daudzas tradicionālās kultūras izpausmes formas var tikt izmantotas pedagoģiskā nolūkā. Iepriekš minētā tradicionālās kultūras spēles daba, kas izpaužas daudzās tās izpausmes formās, rāda, ka tai ir plašs pielietojama spektrs arī mūsdienu pedagoģiskajā procesā.
Kā zināms, spēle nav iedomājama bez spēcīga emocionāla pārdzīvojuma. Vajadzība pēc emocionālo pārdzīvojumu daudzveidības ir ļoti svarīga bērnu pasaulei. Mūsdienu pilsētas kultūras kontekstā bērniem pieaug vajadzība pēc kopīga emociju pārdzīvojuma.
Tradicionālajā kultūrā nozīmīga vieta ierādīta iztēlei, kas, kā zināms, ir būtiska bērnam pasaules izziņas procesā. Tautas pasakas izmantošanas plašās iespējas ne reizi vien ir atspoguļotas zinātniskajā un populārzinātniskajā literatūrā. V.Props savos pētījumos pierādījis, ka brīnumpasaka savā būtībā ir desemantizēts mīts, kas zaudējis savas funkcijas un piemērots bērna uztverei. Tomēr, pasakas savā būtībā (ne tikai brīnumpasakas) saturiski glabā sevī daudzus elementus, kas radniecīgi ieražu mitoloģiskajai praksei. Bezpasakas kā vērtības pašas par sevi, šī radniecīgā saikne, ja tā pedagoģiskajā procesā tiek veiksmīgi atklāta, sniedz pedagogam papildus iespējas interpretēt citus tradicionālās kultūras tekstus formā, kas piemērota bērnu uztveres īpatnībām.
Tradicionālās kultūras pedagoģiskais process balstās uz četriem vaļiem aktīvas darbības (pretstats tai ir pasivitāte mācību procesā), spēles, emocionālā pārdzīvojuma un iztēles. Šajās četrās sfērās ir jāmeklē tradicionālās kultūras un mūsdienu kultūras saskares punkti, lai atklātu folkloras izmantošanas iespējas pedagoģiskajā procesā.

Kultūru tipoloģiskās atšķirības

Tradicionālajā kultūrā atšķiras izpratne par to, kas ir laiks. Mūsdienu cilvēka pasaules ainā eksistē fiziskā laika koncepcija, kurai piemīt lineāra struktūra, tradicionālajā kultūrā priekšstats par to, kas ir laiks, ir krietni neviennozīmīgāks. Tradicionālās kultūras tekstu analīze ļauj runāt par vismaz divu laika tipu eksistenci: profāno un sakrālo laiku (ikdienas un svētku laiku). Šie divi atšķirīgie laika tipi bija pretnostatīti viens otram. Mūsdienu pilsētas kultūra glabā sevī daudz tradicionālu priekšstatu, tāpēc būtu nepareizi apgalvot to, ka mums nav pazīstams tāds laika dalījums. Lailabāk izprastu abu kultūru atšķirības, palūkosimies, ko tradicionālajā kultūrā saprot ar jēdzienu svētki.
Ja ikdienas laiku pēc struktūras un nozīmes varam salīdzināt ar to laiku, ko pazīstam mēs, tad svētku laikam piemīt būtiskas atšķirības. Pirmkārt, atšķiras izpratne par to, kas ir svētki. Kā zināms, daudzi svētki ir saistāmi ar,,pārejas” laiku, piemēram, ziemas vai vasaras saulgriežiem, kad mainās saules stāvoklis pie debesīm, rudens vai pavasara saulstāvjiem, kad mainās dienas un nakts garums, vai arī laikā, kad sākas, beidzas zemnieka dzīvē nozīmīgi darbi: sēja, ražas novākšana, pirmā ganu diena un citi notikumi, kas tādā vai citādā veidā ir saistīti ar saules ceļu debesīs. Svētku statusu iegūst arī ekstraordināri notikumi cilvēka dzīvē, piemēram, bēres. Tāpēc bērēm arī tiek piešķirts svētku statuss. Svētku statuss, protams, ir kāzām, krustabām u.c. Svētki tātad ir pārejas notikums cilvēka dzīvē, kas saistās ar zināmām briesmām,,Ja nu saule nepagriezīsies uz pavasara pusi? Janu pēkšņi tumsa uzvarēs gaismu? Janu pēkšņi nāve neapstāsies, bet turpinās ņemt cilvēkus citu pēc cita?” Svētki,, tas ir notikums bez laika, kas ir bīstams pasaules kārtībai un tajā eksistējošo dažādo spēku harmonijai kad iespējamas izmaiņas pasaules kārtībā.”
Dabiski, ka tādā kontekstā laikam tiek piešķirta gan pavisam cita jēga, gan struktūra. Svētku laikā profānais jeb ikdienas laiks neeksistē vispār. Laika nav, nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes, šajā mirklī tās visas eksistē veselumā. Balstoties uz to, var izskaidrot ļoti daudzus tradicionālajā kultūrā radušos priekšstatus. Piemēram, masku uzvilkšana rudens un ziemas gadskārtu svētkos, arī kāzu ieražās reprezentē senču garus, kas pieder htoniskajai pasaulei. Vienlaicīgi Dievs un visi labie spēki svētku laikā tiek aicināti, lai palīdzētu atjaunot pasaules kārtību un harmoniju, tātad atjaunotu arī laiku.
Svētku laiks ir sakrāls, pretstats ikdienas jeb profānajam laikam.,,Profāns nekas, nekur neeksistējošs, tāds, kam svešas zināšanas, izpratne”. (Dāls (), 1994.)
Svētku laiks ir arī dievišķs laiks (,,Dievam vienmēr svētki” Dāls). Svētki ir laiks, kad tiek aktualizēti tie dzīves jautājumi, kurus iespējams atrisināt tikai ar Dieva palīgu, problēmas, kas nav atrisināmas ar ikdienišķo jeb parasto cilvēka apziņu. Tieir,,dzīvības un nāves” jautājumi.

Informatīvās telpas organizācija

Tradicionālā tautas kultūra ir mutvārdu kultūra. Mutvārdu kultūrā visa informācija tiek nodota no mutes mutē nematerializētā veidā, tātad vienīgā zināšanu krātuve ir cilvēka atmiņa. Mutvārdu kultūrā izpaliek,,vienpusīga semiotiskā sistēma, kas speciāli radīta, lai fiksētu, glabātu un pārstrādātu informāciju. Partādas sistēmas rašanos var runāt kopš plaši izplatījusies rakstītprasme.” (Baiburins ()1993, 11.lpp.). Tradicionālajā kultūrā,,neeksistē mums pierastās loģikas, kad no vienas atziņas izriet nākamā.” (Baiburins (), 1993, 13.lpp.)
Mūsdienu pilsētas kultūras pārstāvim, kas pamatā informāciju uzkrāj un izmanto rakstveidā, pat doma par to, ka tā ir jāpatur atmiņā, var šķist fantastiska. Tradicionālajā kultūrā operēšana ar gigantisku informācijas apjomu, bez iespējām to,,nolikt uzplauktiņa”, lai lietotu tad, kad nepieciešams, bija iespējama tāpēc, ka tika īpaši kodēta.
Informācijas saglabāšanā daudzveidīgi tika izmantotas lietas, kas bija visapkārt. Dabai un kultūrvidei (ainavas elementiem, darbarīkiem un piederumiem, mājokļa daļām, ēdienam, apģērbam u.c.) tika piešķirta daudz dziļāka jēga un nozīme. (Baiburins (), 1993, Oļenkins, 2007)
Patiesībā apkārtējā pasaulē esošie priekšmeti un parādības bez visiem zināmās utilitārās funkcijas, glabāja arī nozīmes funkciju.,,Apkārtējā pasaule manifestējas kā milzīgs informācijas rezervuārs, kura pareiza lietošana garantēja patstāvīgumu, noturīgumu, tātad labklājīgu dzīvi.” (Baiburins (), 1993, 16.lpp.)
,,Visi šie semiotiskie līdzekļi komplektā ar valodas tekstu mītiem, dzimtas terminiem mūziku un citām parādībām bija vienota zināšanu sistēma, vienots pasaules redzējums., t.i. katra no tām iekļāvās visu aptverošā zīmju sistēmā, kurā katrs konkrētais sistēmas elements atspoguļojās citā sistēmas elementā. Artādas sistēmas palīdzību varēja panākt daudzu nozīmju izrietēšanu no viena pirmavota, pati pasaule eksistēja kā milzīga metafora.” (Baiburins (), 1993, 3.lpp.)
Lai ilustrētu iepriekš sacīto, apskatīsim, kādā nozīmē dažādos folkloras žanros atspoguļojas tēls,,vecītis”,,,vectēvs”. Parasti vārdu,,vecītis”,,,vectēvs” saprotam un lietojam, lai apzīmētu piederību konkrētam posmam cilvēka dzīvē vai konkretizētu personas statusu ģimenē. Folkloras tekstos redzam, ka šim vārdam ir piešķirta daudzkārt plašāka nozīme. Sirmais vecītis (krievu val.,, ” ar nozīmi,,”), kas daudzu tautu pasakās, arī latviešu, galvenajam varonim dod viedus padomus un apvelta to ar pārdabiskām spējām un dāvā brīnumainus priekšmetus, kas palīdz īstenot varoņdarbus, parādās arī citos folkloras tekstos, piemēram, vasaras saulgriežu tautasdziesmās (,,, , . . - . ? , ”.) Šajā krievu tautasdziesmā Ivans Ivana Kupalas svētku personifikācija parādās kā vecītis, kas meklē sakni, lai izgatavotu brīnumdziru. Vecīša tēls parādās arī citos folkloras žanros, piemēram,,, , ” (Mīkla, tās atminējums sals).,, , ” (sakāmvārds). Šis ir ļoti neparasts tēls, kas saista vecīti kā tēlu ar veiksmi spēlē vai izlozē. Jāatceras, ka senatnē daudzu notikumu gaita tika noteikta ar izlozes palīdzību.,, , ” (Mīkla, tās atminējums lācis). Krievu folklorā lācis ir meža saimnieks (meža gars krievu val.,,”,,,” arī var parādīties lāča izskatā). Lāča kults ir saglabājies daudzām tautām, bet acīmredzot īpaši nozīmīgs tas bijis senslāvu tradicionālajā kultūrā. 򻠗 (Mīkla, tās atminējums rija). Krievu tradicionālajā kultūrā rija bija noslēpumu pilna vieta, kurā mitinājās rijas gars (krievu val. ), no kura labvēlības bija atkarīgs ievāktās ražas liktenis. Iepriekš minētos piemēros minētos tēlus salu, riju, lāci, vectēvu, Ivanu vieno kopīga ideja. Vecīša tēlā manifestējas pats Dievs vai arī pirmsencis dzimtas ciltstēvs. Baltkrievu tradicionālajā kultūrā rudenī svin svētkus, kuros godāti tiek senču gari. (Baiburins (), 1993). Šīs ieražas nozīmes ziņā līdzīgas Veļu vakariem Latvijā.
,,Veļu laiku Latgalē sauca par tēvu dienām un paminkām. Šajā laikā notika mirušo pieminēšana, uz kuru sabrauca radi un kaimiņi” (LTT 32514).
,,Vecie cilvēki zina daudz stāstīt par vecajiem. Parvecajiem tiek dēvētas mirušu cilvēku dvēseles jeb garus, kuri gadā divi jeb trīs reizes apmeklējuši dzīvajos, atnesdami saviem bijušajiem draugiem svētību, bet ienaidniekiem ļaunumu. Vecaji bijuši cilvēku izskatā, izmērcētas linu saujas lielumā; viņu staigāšana bijusi vairāk pa grāvjiem, gar ceļa malām, kā arī gar sētmalām.. vārds,,vecaji” cēlies no tā, ka visiem bijis vecs, gandrīz vienāds izskats.. vecaju atnākšana notikusi Mārtiņos, Ziemassvētkos un Vastalāvjos.” (Liepupe, 1891.g., LTT 32483)
Vecīša tēls parādās latviešu tautas pasakās daudzveidīgās situācijās, kas būtībā līdzīgas augstāk raksturotajām.
Līdzās teksta poētiskajam saturam svarīga nozīme tradicionālajā kultūrā ir ieražu muzikālajam izpildījuma veidam.,,Šis tradicionālās kultūras arhaiskais aspekts ir maz pētīts, lai gan pētījumi šajā virzienā ļauj apgalvot, ka mnemoniskie izteiksmes līdzekļi (ritms, skaņa, melodija) darbojas kā tilts starp teksta un kultūras elementu daļām, strukturējot to gan horizontāli, gan vertikāli, nodrošinot to tālāk nodošanu no paaudzes paaudzē. (Baiburins (), 1993, 13.lpp.)
,,Ir patiesi apbrīnas vērts šāds informācijas organizācijas paņēmiens, ņemot vērā to, ka neeksistēja speciāla semiotiska sistēma, kas ļautu kā savādāk strukturēt zināšanas un informāciju. Nonekā, vienlaikus no visa, kas līdzās, konstruēts tika grandiozs teksts, kura daļas, atbilstoši dzīves scenārijam, atkārtojās no paaudzes paaudzē, tādā veidā tekstu pasargājot no aizmiršanas un izkropļošanas.” (Baiburins (), 1993, 14.lpp.)


Bināro opozīciju sistēmas

Tradicionālajās un arhaiskajās sabiedrībās vienota pasaules redzējuma konstruēšanā nozīmīga loma bija pretstatu jeb bināro opozīciju pāriem. Binārās opozīcijas bija līdzeklis, kas piešķīra nozīmes saturu priekšmetiem, lietām, ļāva tos ievietot sistēmā vienotas pasaules ainā (Markovs (Mapkob), 1994).
,,Mītiskās domāšanas dzīlēs veidojās bināro opozīciju sistēma, kas bija universāls līdzeklis, lai aprakstītu pasaules modeļa semantiskās nozīmes. Varizdalīt apmēram 1020pretnostatāmus jēdzienu pārus, kam piemīt vienlaikus pozitīva/negatīva nozīme. Šie pretstatu pāri noder, lai strukturētu telpu (augša-apakša, debesis-zeme, šī saule-viņsaule, labā-kreisā, rīti-vakari, ziemeļi-dienvidi), laiku (diena-nakts, pavasaris (vasara)-ziema (rudens), krāsu (sārts-bāls, balts-melns). Binārās opozīcijas pārstāv sfēru, kur notiek pirmatnības jeb dabas sadure ar kultūras izpausmēm (slapjš-sauss, jēls-vārīts, ūdens-uguns), sociāla rakstura binārās opozīcijas (sieviete-vīrietis, vecākais-jaunākais, šis pretstats parādās dažādās nozīmēs, lai apzīmētu objekta vecumposmu, ģeneoloģisko statusu senči-pēcteči), sabiedrisko statusu (savs-svešs, tuvs-tāls, iekšējs-ārējs) u.c. Šajās opozīcijas ietilpst viss priekšstatu kopums, kas pasaules modeli strukturē sakrālajā un profānajā tās izpausmē. Visišie pretstati savā būtībā manifestē veselumu, ko var aprakstīt ar nozīmes ziņā plašāku bināro opozīciju pielietojumu, kas vairs netiek lokalizēti telpā, lakā, apkārtējā dabā vai sociālajā vidē, piemēram, laime-nelaime, dzīvība-nāve, vai abstraktā līmenī kā pāris-nepāris.
,,Uz bināro opozīciju pamata tika konstruēti universāli nozīmju kompleksi, kas bija efektīvs līdzeklis, lai ar pirmatnējās apziņas palīdzību sekmīgi izprastu pasauli.” ( . . .2. .1991. c. 162)
Lai labāk izprastu iepriekš apgalvoto, palūkosimies, kā tiek klasificētas dažādas telpas daļas tradicionālajā krievu mājoklī, salīdzinājumam piedāvāsim arī latviešu folkloras piemērus.
Krievu folkloras piemēra, kas saistīti ar mājokli, tekstu analīze ļauj apgalvot, ka līdzīgu kodētu nozīmi pārstāv gan cilvēka ķermeņa daļas, gan Visuma elementi un tradicionālās krievu mājas daļas.,,Māja var,,atklāties” pasaulē un,,paslēpties” cilvēkā.” (Baiburins ()1983, 10.lpp.) Labā puse sieviete, kreisā-vīrietis. Kopumā māja tā ir telpa ar stingri nospraustām robežām, kas piederīga sievietei. Pretstats tai ir vīrieša pasaule, ko reprezentē,,visa plašā pasaule”.
Galvenā horizontālā mājokļa telpas ass ir līnija starp Sarkano (svēto) kaktu jeb stūri un krāsns kaktu jeb stūri. Sarkanais (svētais) kakts iezīmē mājas vīrišķo daļu. Māju ceļot, sarkano kaktu orientēja uz austrumiem, dienvidiem, gaismu, pret saullēkta vietu. Krāsns kaktu orientēja pretēji uz rietumiem, ziemeļiem, t.i., pret tumsu, saulrieta pusi. Krāsns jeb jumta centrālā atbalsta vieta bija mājas vertikālā līnija, rituālais centrs un vienlaikus robeža starp vīrišķo un sievišķo mājas jeb pasaules daļu. Lūgšanas noturēja Sarkanajā jeb svētajā mājas kaktā, mirušo guldīja ar galvu pret šo kaktu (uz austrumiem), tādā virzienā arī apbedīja. Parsenāko mājas daļu uzskatīja sarkano kaktu, pēc tam krāsns stūri, durvju stūri un tukšuma kaktu. Krāsns kakts bija ēdiena gatavošanas vieta, sievišķās pasaules jeb mājas daļa. Latviešu folklorā arī redzam priekšstatu par krāsns zonu kā daļu, kas piederīga sievietes pasaulei:,,Vecāmāte tup kaktā, kas ienāk, noglauda” (LTM 1548) (mīkla, tās atminējums krāsns),,,Vecā māte kaktā tup nakti bagāta, dienu nabadze” (LTM 1561) (mīkla, tās atminējums krāsns un apavi). Nākamā mīkla spilgti atklāj priekšstatu par krāsni kā tipisku sievietes pasaulei piederīgu daļu, interesantas analoģijas nāk prātā skatot maizes lizes simboliku, kas šo telpas daļu apaugļo:,,Kupača māte, garastis tēvs, pulks mazu, apaļu bērniņu” (LTM 1556) (mīkla, tās atminējums krāsns, lize, maize).,,,Ja sapnī redz krāsni sagāžamies, mirs tēvs vai māte” (LTT 14967),,,Kad brūte pārbrauca mājā, tad uzmeta līdzpaņemto maizes kukulīti uz krāsns, lai nekad maizes netrūktu un krāsns nebūtu bez cepšanas” (LTT 14353, teicēja K.Bika, Gaujiena). Krievu folklorā:,, ”.,, , , , ” (krievu mīkla, tās atminējums krāsns). Slāvu tradīcijā krāsns ir sieviete, uguns vīrietis. Uguns iededzināšana simbolizē laulības nodibināšanu. Interesanta tradīcija ir sena krievu ieraža ļoti smagi slimu bērnu uz pavisam īsu mirkli ievietot aizkurinātā krāsnī. Darbība simboliski nozīmē atgriešanos mātes klēpī, bērns ir no jauna piedzimis un atbrīvots no slimības. Šīs ieražas kontekstā ir izprotama krāsns un krāsns daļu semantiskā nozīme.
Krievu tradicionālajā kultūrā mājokļa ieeja-izeja, slieksnis robeža starp divām pasaulēm, sākums un gals, vieta kur pēc senajiem priekšstatiem koncentrējas dažādi spēki. Līdzīgi priekšstati parādās arī latviešu tradicionālajā kultūrā:,,Uz sliekšņa nedrīkst malku skaldīt, tad izsit Laimai acis” (LTT 28050, teicējs J.Cinovskis, Snēpelē).,,Saimniecēm jātur tīrs slieksnis, tad laime nāk iekšā” (LTT 28036, teicēja K.Biša, Rencēni),,,Pār slieksnim otram rokā nekas nav jādod, tad atdod savu laimi” (LTT 28086, teicējs A.Aizsils, Lubāna). Līdzīga semantiskā nozīme piedēvēta arī logam.,,Logs ir Dieva acs, kas pa logu spļauj, tas spļauj Dievam acīs. Galds ir Dieva vaigs, tādēļ ne uz galda, ne uz loga nedrīkst sēdēt” (LTT17770, teicēja E.Laime, Tirza),,,Mazu bērnu nedrīkst celt istabā caur logu, tad tas neaug liels. Jair iecelts, tad tūlīt caur to pašu logu atkal jāizceļ” (LTT 17773, teicēja E.Kampare, Skrunda). Logaun sliekšņa semantika svarīgu lomu spēlē arī pārejas rituālos, kad jebkāda veida robežšķirtnes aktualizējās kā visnozīmīgākie šķēršļi, kā robežas starp,,dzīvību un nāvi”, kas jāpārvar. Kāzās, piemēram,,,brūte un brūtgāns vesti ar zobenu caur visām durvīm, lai neviens skauģis viņiem nevarētu kaitēt. Janav zobena, tad ņem ar izkapti” (LTT 14343, A. Bīlenšteina man., Puze. 1862.),,,Istabā ejot brūte likusi veltes uz sliekšņa” (LTT 14347, teicējs P.Augstkalniņš, Vecpiebalga).
Krievu tradicionālajā kultūrā, uzsākot dzīvi jaunā mājā, tika ievērota stingra kārtība: sākumā tika izvietotas pareizticīgo ikonas Sarkanajā jeb svētajā kaktā, tad tika sakārtota krāsns, uzklāts galds, noturēta kopīga lūgsna un maltīte.
Vertikālajā telpas daļā svarīgs priekšmets bija centrālā sija (krievu val.,,matka” (māte) sija, uz kuras balstās griestu dēļi un grīda. Šī sija bija robežšķirtne un personificēja sievišķo sākotni.,, ”,,, , ”.
Nozīmīgs mājas priekšmets ir galds. Galds krievu tradicionālajā mājā atradās Sarkanajā jeb svētajā kaktā. Galda puses arī tika strikti semantizētas: labā puse vīriešu, kreisā sieviešu un bērnu, saimnieku galda puse ir tā, kas pavērsta pret ikonām, tātad augša, pretējā puse leja.

Norma antinorma.

Lai izprastu mehānismus, kas darbojas tradicionālajā kultūrā, ir svarīgi izprast jēdzienu norma. Tradicionālajā kultūrā raksturīgs liels īpatsvars stingru, standartizētu normu, kas regulē dažādus sociālās dzīves līmeņus.
,,Norma ir vēsturiski izveidojies uzvedības regulācijas veids, norma ir sinonīms uzvedības standartiem []. Jēdzienā,,norma” vienmēr ir ietverta arī vērtējoša nozīme. Norma reprezentē cilvēka iekšēju, subjektīvu skatījumu uz lietu, parādību, rīcību, tā ir mēraukla tam, vai rīcība tiks novērtēta kā pareiza vai nepareiza, laba vai slikta, cēla vai zemiska u.t.t. Loģisks pretstats normai ir normas ignorēšana, tās sagraušana []. Norma var eksistēt tikai uz normu neievērošanasfona.
Absolūts normas triumfs faktiski nav iespējams, tāpēc, ka tad normas esamība zaudē savu jēgu. Uzvedības stereotipi eksistē ne tikai tāpēc, lai izteiktu normu un tās ievērošanas nepieciešamību, bet arī tāpēc, lai to pārkāptu, t.i., arī,,nepareizai” uzvedībai ir savi standarti. Uzto norāda plašs izpausmju klāsts, kas raksturīgs visām etniskajām kultūrām (sākot ar ieražām, kas atspoguļo ikdienas normu inversiju, līdz valodas stereotipiem). J.M.Lotmans apgalvo, ka,,Norma un antinorma nav pretnostatāmas kā viena otru izslēdzošas parādības. Tās nepārtraukti atrodas kustībā un pāriet viena otrā. Rodas apstākļi, kas pieļauj likumu pārkāpšanu, normu neievērošanu. Reālā cilvēka uzvedība vienmēr atradīsies starp abiem šiem pretpoliem. Atšķirīgi kultūru tipi diktēs subjektīvu orientāciju uz to, kas ir norma (augstu vērtēta,,pareiza” uzvedība, dzīvošana, kas,,balstīta uz tradīcijām”,,,kā cilvēkiem klājas”,,,pēc reglamenta” u.t.t.) vai arī normas ignorēšana (tiekšanās pēc oriģinalitātes, dīvainības, ekscentriskuma, ne parastuma, ērmības, normas noniecināšanu ar ambvivalentu pretstatu savienošanu.” (Baiburins (),1993, 8.lpp.)
,,Rituālā ir nepieciešama antinormas manifestācija, lai precīzi orientētu rituāla dalībnieku aksioloģiskajā telpā; ar tās palīdzību tiek pārbaudītas un nostiprinātas jaunas normas.” (Baiburins (),1993, 20.lpp.)
Raksturīga pazīme svētku situācijā ir dalībnieku dažādas inversas darbības, kas tiecas nojaukt priekšstatus par to, kas ir norma:,,pasaules,,apgriešana ar kājām gaisā”, subjekta objekta maiņa, kur pēdējais pārvēršas un iegūst pirmā īpašības, augšas apakšas mainīšanās vietām, kungs kļūst par kalpu, ļaunais top labs, nāve pārtop par dzīvi u. tml., formējas tāda kā,,antipasaule” ar pretējas nozīmes īpašībām, kurā dominē,, uzvedības modeļi, kas ir pretpoli normai.” Šo pasaules un uzvedības elementu inversijā dzīve tiek padarīta par absurdu, lai cilvēkam būtu iespējama atbrīvošanās no nervozā saspringuma un stresa, kas pavada ikdienas dzīves izpausmes. Rituāla psihoterapeitiskā funkcija, kas notiek svētku situācijā, rada iespēju noņemt šo uzkrāto sasprindzinājumu, piedāvājot tā dalībniekiem kļūt par jaunas pasaules radītājiem, atkal un atkal pārbaudot pasaules savstarpējās sakarības un nozīmes.” ( . . .2. . 1992. c. 330.) Ikdienas un svētku realitāte atšķiras principiāli, tomēr savstarpēji tās ir cieši saistītas. Arī mūsdienu cilvēka daudzas ikdienas dzīves jomas, ja tās papēta tuvāk, slēpj sevī saiti ar mītu.
Tradicionālajā kultūrā nozīmīgas ir binārās opozīcijas, īpaši svarīgs ir pretmets dzīvība nāve, kas nosaka virkni normu. Pretmetu,,dzīvība nāve” var attiecināt arī uz tādu bināro opozīciju kā cilvēks (dzīvo pasaules pārstāvis) dēmons (mirušo pasaules pārstāvis). Īpašības, kas paslēptas aiz dēmona ārējā izskata un uzvedības, tuvāk aplūkojot, atklāj virkni iespējamu pretmetu. Tādā veidā iegūtas tiek virkne opozīciju, kas beigu beigās izrādās estētiskas, ētiskas, cilvēka dzīvei piederīgas, taču dēmonam neatbilstošas vispārpieņemtas normas. Uzskatāms piemērs tam ir krievu folklorā plaši pētītais nāras tēls. Vairāk par to rakstījuši D.K.Zeļeņins,, . : ”, .:,,”, 1995., L.V.Vinogradova,, - ”, .:,,”, 2000., un,, ”, . , .:1986.
Nāra jeb ūdensmeita krievu folklorā ir dēmons, staigājošs mironis, kas spilgti atklājas nostāstos un Vasarsvētku nāru (T- ) maskošanās tradīcijās.

Dēmons Cilvēks (sieviete)
Ārējais izskats
Kroplīga, briesmīga izskata.
Tieva, kaulaina, disproporcionāla: rokas un pirksti gari, garas nokārušās krūtis u.t.t.
Mati zaļi, nereti sarkani nedabīgas krāsas. Rokunagizili.
Skaista, atbilstoša skaistuma ideāliem. Pilnīga, veselīga izskata.
Harmoniskas miesas uzbūves, kas atbilst skaistuma ideāliem.
Mati dabiska izskata.
Nagi normāla garuma, dabiskas krāsas vai sarkani.
Apģērbs
Kaila vai apģērbta tikai saplēstā, netīrā kreklā. Neapjozusies ar jostu. Mativaļā. Apģērbta atbilstoši vispārpieņemtajām normām. Noteikti apjozusi jostu. Matisakārtoti atbilstoši sociālajam statusam (meitene, jaunava, sieva, veca sieviete)
Psihofizioloģiskais raksturojums
Skrien ātrāk par zirgu. Piemīt milzīgs fiziskas spēks. Ārēji erotiska, bet tas ir mānīgs priekšstats, jo viņa nav spējīga mīlēt un laist pasaulē bērnus. INepiemīt pārdabiskas spējas.

Piemīt sievieti raksturojošas kvalitātes: spēja mīlēt, dibināt ģimeni un laist pasaulē bērnus.
Sievišķīga.
Morālais raksturojums
Cietsirdīga. Upuri nomoka dažādos veidos: kutinot, nodurot, noslīcinot u.c. Labsirdīga
Uzvedības normas
Visu laiku gorās, šķobās, viņas uzvedība,,pielīp” apkārtējiem Uzvedas atbilstoši vispārpieņemtajām normām.
Attieksme pretdarbu
Nepārvalda pat elementāras darba iemaņas. Apgūstot prasmes demonstrē infantilu nespēju to izdarīt. Pārvalda visas prasmes un iemaņas, kas nepieciešamas dzīvē.

Krievu tradicionālajā kultūrā Vasarsvētku nāru maskošanās tradīcijās ļoti spilgti parādās normas-antinormas slēptais duālisms, kas sekmē normu veidojošus, normu pārbaudošus, pārradošus rīcības mehānismus. Šajā procesā galvenais akcents likts uz antinormas izpratni (Baiburins (),1993).

Pārejas rituāli

Iepriekš noskaidrojām, ka daudzas tradīcijas ir pakļautas pārejas situācijām.,,Svētki pārejas laiks un ar to saistītu briesmu pārvarēšana”. Rituālu galvenā funkcija ir krīzes situācijas pārvarēšana, briesmu novēršana, atgriešanās pie normas eksistences.
Viens no krīzes pārvarēšanas veidiem ir atgriešanās pirmsākumā, pasaules radīšanas mirklī, radīšanas akta pārdzīvojums, radīšanas enerģijas mobilizācija.,,Pārejas situācijās visu var glābt tikai brīnums, kas līdzvērtīgs pirmradīšanas brīnumam, kad haoss tika uzvarēts un pārvērsts kosmiskajā kārtībā. Pirmradīšanas precedents pārejas situācijā ir jāatkārto pēc iespējas precīzāk, tā, kā bija,,sākumā”.,,pirmajā reizē” (jebkuri svētki liek atcerēties pirmsākumu, atgriezties sākumā, pirmnotikumā).” ( . . .2. . 1992. c. 330.)

,,Galvenā tematiskā līnija, kas konstatējama gandrīz visās ieražās, ir pasaules radīšanas tēma, dažādu likumu un noteikumu atjaunošana, pirmkārt, radniecības un laulības saites. Šo struktūru patstāvībā un negrozāmībā slēpās cilvēka un sabiedrības labklājība un ilgtspējība.” (Baiburins (),1993, 12.lpp.)
,,Balstīšanās uz senču likumiem tradīciju ievērošanā (,,tā darīja senāk”,,,tā noteikuši senči”) kalpoja par galveno motivācijas līdzekli. [] tas bija pirmais un pēdējais arguments dažādās situācijās rīkoties tā, un ne citādi. Citas motivācijas nevajadzēja. Jautājumam,,,kāpēc jārīkojas tieši tā?”, nebija vietas, jo tradicionālās kultūras jēga ir visu atkārtot tā, kā,,pirmradīšanas mirklī”. Līdzvērtīga universāla motivācija balstās uz kārtību, kas nosaka, ka pagātne (mīts mitoloģiskais mantojums) kļūst par tagadnes, nereti arī nākotnes, notikumu izskaidrojumu.” (Baiburins (),1993, 9.-10.lpp.) Tādā rakursā atjaunotnes un pārradīšanas ideja kļūst par noteicošo universālās kārtības saglabāšanas ideju, bet pati,,atjaunošana” kā galvenā darbība šīs kārtības saglabāšanā.
Pārejas periodu ieražu analīze parāda, ka jebkura pāreja (ar tai sekojošu pārejas rituālu) tika izprasta un tika īstenota kā darbība, kurai piemīt trīs stadijas: nomiršana (veco kvalitāšu noārdīšana, iepriekšējā statusa maiņa, dezintegrācija), nāve (atrašanās nenoteiktības stāvoklī, haosā ceļā starp nāvi un jaunu atdzimšanu) atdzimšana (jaunas pasaules radīšana, atjaunotne jaunā kvalitātē, jauna statusa iegūšana).
Ļoti precīzi iepriekš sacīto ilustrē līgavas kā metaforas tēls kāzu ieražās. Kāzu ieražas kā viens no svarīgākajiem cilvēka mūža godiem, reprezentē jaunā pāra sociālā statusa maiņu pāreju jaunā statusā. Arī šai ieražai ir trīsdaļīga struktūra. Pirmajā daļā risinās nolūkošana, precības, bildināšana, meitu vakars, pirts un atvadīšanās no,,skaistuma”, līgavas ģērbšana, pušķošana, veltīšana, svētības došana, līgavaiņa atbraukšanas gaidīšana (šo sarakstu var variēt, ņemot vērā lokālās tradīcijas un lokāli lietotos ieražu nosaukumus). Šīs daļas ieražu tekstu saturs (tekstos dominē šķiršanās un atvadu priekšnojautas, apraudāšana (muzikāli-poētiskais konteksts, bedību melodikas lietošana u.c.) liecina, ka šī ieražas daļa tika uztverta kā līdzšinējās kvalitātes un statusa sagraušana, dezintegrācija,,,nāve”.
Kāzu ieražu otrā daļa sākas ar līgavaiņa atbraukšanu un beidzas ar līgavas,,galvas atsegšanu” jaunajās mājās. Šajā daļā dominē ceļa motīvs no līgavas mājas uz baznīcu, laulāšanās ceremonija un ceļš uz jaunā vīra mājām. Visas šīs ieražas daļas laikā līgavas galva ir nosegta, tātad viņa,,ne dzird, ne redz” (jāatgādina, ka vārda līgava etimoloģija krievu valodā ir , tātad tāda, kas , (neredzoša, neredzama). Apsegtās galvas motīvam kāzās ir tāda pati nozīme, kas bedību ieražās.
Trešā daļa sākas ar līgavas ievešanu jaunajās mājās un ar to saistītajos rituālos, kuru ideja ir atdzimšana jaunā sievas statusā, viņas uzņemšana jaunā vīra dzimtā, jaunu sociālo saišu veidošana.

Rituāla daudzfunkcionālisms

Ka minēju, rituālu galvenā funkcija ir krīzes situāciju pārvarēšana, kuru analogs ir cikliskās norises dabā un cilvēka dzīvē. Tradicionālās kultūras elementu daudzfunkcionālais raksturs ļauj definēt virkni rituālam raksturīgu funkciju.
Indivīda socializācijas funkcija (disciplinējoša, sagatavojoša). Arrituāla palīdzību indivīds tiek sagatavots sociālajai dzīvei, ieaudzinot nepieciešamās kvalitātes, bez kuru apguves nav iespējama viņa eksistence sabiedrībā. Galvenās kvalitātes paškontrole, pašuzupurēšanās, pakļaušanās kolektīva prasībām.
Integrējošā funkcija. Arrituālu palīdzību kolektīvs periodiski atjauno un apstiprina savu vienotību.
Pārradīšanas funkcija. Pēc dažu autoru domām vērsta uz kolektīva tradīciju, normu, vērtību atjaunošanu un uzturēšanu.
Psihoterapeitiskā funkcija. Beziepriekš nosauktajām funkcijām rituāls kalpo par sociālās esamības psiholoģiskā komforta uzturētāju. Šī funkcija iegūst īpaši svarīgu nozīmi tajos gadījumos, kad kolektīvs nonāk krīzes situācijās (dabas katastrofas, kolektīva locekļu nāve u.c.). Apdraudēta ir kolektīva eksistence, normāla funkcionēšana.
Psihoterapeitiskā un sabiedrību regulējošā funkcija parādās tādā veidā, ka,,rituāls noņem emocionālo spriedzi, tiek novadīta agresija, apgūti sabiedrībai vēlami rīcības modeļi u.c. Psiholoģiskajā tradīcijā ar jēdzienu,,rituāls” saprot individuālos, nevis kolektīvos uzvedības paradumus. Varapgalvot, ka rituāls apmierina gan individuālās, gan sociālās grupas (kolektīva) vajadzības, vienlaikus noņemot tā dalībniekiem spriedzi un stiprinot kolektīvās saites. (Baiburins (),1993, Zikova (), 2006)

Rituāla kultūra un tā,,lietderība”. Zīmju pragmātika

Vēl pavisam nesenā pagātnē zinātnes aprindās rituāli-mitoloģiskās kultūras uztvēra kā primitīvas, kas savu eksistenci balsta uz,,kļūdainu priekšstatu pamatiem” un,,māņiem”. Tikai XXIgadsimtā virkne pētnieku pamazām nonāca pie citām domām.
,,Jebkuras dzīvas radības uzvedība orientēta uz ārējo saišu optimizāciju un nenoteiktības un riska samazināšanu konkrētās situācijās. Cilvēka uzvedība arī ir adaptīva, bet šai virzībai piemīt virkne principiālu īpatnību.” (Baiburins (),1993, 6.lpp.)
,,No trim realitātēm (. . ., 1983.)
fiziskās realitātes, mentālās realitātes un objektīvās pieredzes), cilvēka uzvedībā nozīmīgākās ir pēdējās divas. Šis specifiski cilvēciskās realitātes, ir radušās kolektīvas darbības apstākļos, un ir pamatā cilvēka uzvedībai. Tādu atbilstību var nosaukt par adaptāciju, tomēr kvalitatīvi citu. Nodabiskās adaptācijas, adaptācijas,,kultūras” izpausmes var šķist bezjēdzīgi, nelietderīgi (plaši izplatīts mūsdienu viedoklis par dažādiem cilvēku paradumiem un tradīcijām).
Citu realitātes veidu eksistence, izsecināšanas iespējamība no,,pirmās”, saredzamās realitātes, palīdz cilvēkam atklāt būtību, kas ir daudz dziļāka par pašu dzīvi, nosaka cilvēkam specifiskas uzvedības īpatnības. Tā neizpaužas tik daudz ārējās formās, bet vairāk realizējas kā iekšēja tiecība uz savas iekšējās garīgās pasaules veseluma saglabāšanu.
Raksturojot to, kā tiek uztverta opozīcija svētkiikdiena tradicionālajā un mūsdienu kultūrā, jāuzsver, ka tradicionālā apziņa orientēta uz svētku realitāti. Tradicionālās kultūras pārstāvis daudz augstāk vērtē svētkus un rituālus. Tradicionālās kultūras pārstāvim,,patiesā realitāte” daudz tiešāk manifestējas svētku situācijā. Ikdienas uzvedība pati par sevi,,nav diez ko vērtīga, pašpietiekama”, atšķirībā no rituālās uzvedības.” Ikdiena ir,,kaut kur starp rituāliem, starp rituālu scenāriju mezgla punktiem, kā pārejoša parādība tā orientēta uz tikko noturētu un turpmāk sekojošu rituālu veikšanu, no vienas puses esošā,,pārdzīvojums”, no otras puses sagatavošanās turpmākajiem pārbaudījumiem.” (Baiburins (),1993, 18.lpp.)
Analizējot tāda dzīves uzstādījuma lietderību, zinātnieki uzsver, ka jebkurā laikmetā var runāt par divu realitāšu eksistenci: utilitāro un garīgo.,,Viena no šīm realitātēm sniedz praktisku efektu, t.i., ir vērsta uz materiālo vajadzību apmierināšanu, otra darbības realitāte orientēta uz garīgām vērtībām ar simbolisku raksturu. Mūsu laikmetā garīgā realitāte tiek uztverta kā otršķirīga, kā piedeva pie pirmās utilitārās, tāda, kas nav obligāta, fakultatīva. Visas vēstures attīstības gaitā cilvēce, ne-praktiskajam, garīgajam darbam ir virzījusi savus labākos pārstāvjus. Jatā, tad grūti pieņemt, ka tā rīkoties nav bijis nepieciešams.” (Baiburins (),1993, 26.lpp.)
,,Jādomā, ka daudzas grūtības izprast rituāla vērtību un lietderību ir balstītas mūsdienu utilitārajā izpratnē par to, ka vērtīgs ir tas, kas apmierina materiālās vajadzības.” (Baiburins (),1993, 36.lpp.)
Realitātē varam pārliecināties, ka eksistē divu veidu pragmātika, viena no tām ir utilitārā, otra nozīmju. Runājot par sociālo aspektu, jāuzsver, ka abas no tām ir cilvēka dzīvei ļoti svarīgas, arī nozīmju pragmātika šajā aspektā ir tik pat nozīmīga, kā utilitārā. Šim pieņēmumam ir universāls raksturs, tas ir atbilstošs gan arhaiskās sabiedrības, gan mūsdienu sabiedrības situācijai. Būtiskas atšķirības rodas mirklī, kad tiek salikti akcenti, kura šīm abām pragmātiskām prevalēs, kad notiek utilitāro un nozīmju izpausmju atbilstības organizācija.”
,,Laika iztaisnošana”, apziņa par tā neatgriezeniskumu, lineārumu, globāli pārveidoja visu pasaules uzskatu. Pargalveno objektu kļuva cilvēks, ar viņa vajadzībām, rūpēm, un ikdienas darbiem. Jamītiskajā laikmetā cilvēks mērķi un jēgu redzēja rituālā, konkrētāk, pareizi veiktā rituālā darbībā, bet ikdiena tikai aizpildīja mirkļus starp rituāliem, kas sekoja cits citam, tad vēsturiskais pasaules uzskats, ar zinātnes rašanos, akcentus piešķīra ne vairs simboliskajām, bet praktiskajām vērtībām. Japirmatnējam cilvēkam utilitārā pragmātika bija tikai līdzeklis, lai piepildītu augstākus, sakrālus mērķus, tad mūsdienu cilvēks tendēts uztvert simbolisko darbību kā pielikumu galvenajai saimnieciskajai darbībai.” (Baiburins (),1993, 44.lpp.)
Materiālo vērtību lielais pārsvars mūsu kultūrā faktiski ir virzīts uz mirkļa realitāti. Svētki mūsdienu kultūrā ir atpūtas mirklis, kura mērķis ir sakopot spēkus turpmākajam darbam. Svētku vērtība pati par sevi ir zema.

Ieražu klasifikācija

,,Ir jāatzīmē, jebkuras tradīcijas ietvaros varam nosacīti izdalīt,,galveno” rituālu. Parasti tie ir nozīmīgākie gadskārtu svētki, kas attēlo pasaules radīšanas precedentu un norisinās vecā un jaunā gada mijā. Pārējos rituālus var uztvert kā šī rituāla transformācijas []. Augstākajam līmenim pieder svētki, kas nodrošina kolektīva dzīves ritmu (gadskārtu ieražas) un cilvēka individuālās dzīves ritmu (godi). Šie divu svētku tipi turpinās arī zemāka līmeņa rituālajos tradīcijas tekstos. Kolektīva sociālās dzīves norises nepieciešamības gadījumā varēja tikt bagātinātas ar tādām okazionāliem rituāliem kā lietus izsaukšana sausuma gadījumos, apkvēpināšanas rituāli slimību un lopu sērgu gadījumos.[] Individuālā cilvēka dzīves ritma traucējumos arī izmantotas tika okazionālas darbības, piemēram, buršana, vārdošana, zīlēšana” (Baiburins (),1993, 18.lpp.)
,,Kolektīvo rituālu citi nozīmīguma ziņā mazāk svarīgi izpausmes veidi bija regulāras linu plūkšanas talkas, ražas novākšana u.c. Daļa citu rituālu bija orientēta uz individuālo cilvēka dzīvi, piemēram, vakarēšana, u.c.
Viszemākais dzīves ritualizācijas līmenis attiecās uz dienas ritma organizāciju, kurā var saskatīt gadskārtai raksturīgus ieradumus, kas pakārtoti laika nogriežņiem (mēnesis, nedēļa, diennakts), darba/atpūtas maiņa, kopīgas lūgšanas, individuāli, bet stingri reglamentētie sieviešu un vīriešu ikdienas darbi, dažādu vecuma grupu pienākumi (bērnu, jauniešu, veco cilvēku), tradicionālās audzināšanas formas un metodes.” (Baiburins (),1993, 19.lpp.)

Rituāla desemantizācija. Ieraža un spēle

Daudzi pētnieki pauž atziņu, ka daudzas ieražu formas līdz mūsdienām ir saglabājušās desemantizētā veidā. Piemēram, masku tradīcijas,,vienlīdz pieder rituālajai un izklaides (spēles) kultūrai” (Ivļeva (), 1994, 7.lpp.).
To, kā kultūras faktu, var aplūkot divos rakursos. Rituālā un izklaides piederība var nenonākt viena ar otru pretrunā, bet eksistēt organiskā veselumā. Nereti izklaides aspektam ir tendence pārmākt ieražas rituālo aspektu, tādā gadījumā maskošanās kļūst par izklaidi, spēli, šovu. (Baiburins (),1993)
Kā jau minēju, tradicionālās kultūras rituālā nozīme nav izprotama pietiekami labi, ja nav izprotams informācijas plūsmas mehānisms, informatīvās telpas organizācijas principi.
Rituālā kultūra tā ir tradicionāla, mutvārdu kultūra, kurā lietu un parādību semantika atklājas to nozīmju daudzveidībā. Visām semantiskajām vienībām šajā kultūras tipā piemīt kopīgs nozīmju lauks, kurā tad arī izpaužas vienotas pasaules uzskats.
Tradicionālās kultūras raksturīgākās iezīmes ir nozīmju daudzveidība, nozīmju virkņu izsecināšanas iespējas, metaforisms, pieredzes ritualizācija, orientācija uz reproducēšanu u.c. Šis pazīmes tad ir galvenās, kas atšķir tradicionālo kultūru no jaunākām (kurās dominē rakstu kultūra) kultūras formām.
,,Semiotisko sistēmu specializācija, rakstītprasmes izplatība, pašos pamatos izmainīja atmiņas struktūru un veicināja jauna kultūras tipa izveidi. Semiotiskais universs tika novienkāršots: nozīmju daudzveidības vietā nāca specializētas zīmju sistēmas, kuras kļuva par galveno atcerēšanās veidu. Rituāls (kā atmiņas un atcerēšanās veids tradicionālajā kultūrā) sāka zaudēt savas pozīcijas. Kultūra sāka ģenerēt jaunus tekstus un aizmirst vecos. Šis periods ilgst daudzus gadsimtus, katrai tautai ar atšķirīgu intensitāti un ātrumu.
Šī procesa dažādās stadijās var runāt par dažādiem dzīves ritualizēšanas/neritualizēšanas variantiem.
,,Varam runāt par divu veidu attiecībām (tās parādās kā tendences visu ritualizēt vai tieši otrādi kā rituālu ignorēšana): rituālu elementu iekļaušana ne rituālā sfērā, vai otrādi ne rituālu parādību iekļaušana rituālā.
Pirmais variants izpaužas kā neskaitāmu,,citātu” lietošana, kas paņemti no rituāla (piemēram, kāzu motīvu un leksikas izmantošana dažādos kontekstos, vai bēru motīvu izmantošana bērēs, kas līdzinās parodijai). Rituāla tekstu citātiem ir nepieciešams konteksts, tāpēc, visu nav iespējams burtiski pārnest uz mūsdienu kultūras situāciju un tajā pastāvošajām normām. Navnejauši, ka citātiem bagāts ir cilvēka uzvedības spēles aspekts, kurā rituāla elementi netiek uztverti kā pretdabiski. Problemātiska situācija ir ar citiem rituāla aspektiem, kas tieši nav saistīti ar spēli. Rituāla fragmenti (citāti), kas tiek pārnesti uz ikdienas situāciju var tikt uztverti dažādi un tikt novērtēti dažādi. Piemēram, sieviete parādīšanās ar vaļējiem matiem (rituālā paņēmiens, kas raksturīgs maskošanās tradīcijās u.c.) tika uzskatīts par nepieļaujamu un varēja liecināt par sievietei nepieņemamu uzvedību, vai to, ka viņa ir burve vai pats,,nelabais”. (Baiburins (),1993, 20.lpp.)
,,Ja ikdienas realitāte asi reaģēja uz tāda veida,,citātiem” no rituāla, tad ieražu aspektā cilvēki to bagātīgi izmantoja un labprāt lietoja. Navnejauši tas, ka, papētot tuvāk cilvēka uzvedības simboliskās izpausmes formas, visgrūtāk ir raksturot spēles un rituāla mijsakarības. Izplūdušās robežas starp tām, priekšstatu trūkums par šīm parādībām nereti noved pie izpratnes, kas ir spēle, paplašināšanas, piedēvējot tai daļu rituāla funkciju un otrādi. Dažu autoru darbos jēdzieni,,spēle” un,,rituāls” tiek lietoti kā sinonīmi. Tādu pieeju var provocēt tradīcijā lietotā leksika, piemēram, (krievu val. ).
Plaši izplatīts ir uzskats par spēli kā rituāla vienkāršotu formu (rituāls, kas izriet no spēles). Varminēt daudzus piemērus, kuros var saskatīt rituāla vai dažu tā izpausmes formu transformāciju par spēli, turpretī otrā virzienā šādus piemērus izcelt var visai maz. Spēle var kalpot par arhaiskā rituāla rekonstrukcijas materiālu. (Baiburins (),1993)
,,Spēle ir sabiedrības uzvedības forma, kas tik pat nozīmīga normālai sabiedrības eksistencei, kā rituāls. Spēle un rituāls ir eksistējuši līdzās visā vēstures gaitā, būdami kā divi uzvedības pamat veidi. Jatos abus skata diahronisma aspektā, tad spēle kā notikumu imitācija uzskatāma par rituāla priekšteci, no kuras tad rituāls smēlis savu sakrālo jēgu. Spēles varēja bagātināties no rituālu kultūras, tomēr rituāls nebūt nav vienīgais spēles avots.” (Baiburins (),1993, 22.lpp.)
Pētnieki min vairākus iemeslus, kāpēc spēle principiāli atšķiras no rituāla.,,Spēle nav tik strikti noteikta, kā rituāls, nav saistīta ar apkārtējo fonu. Navtādu situāciju, kas viennozīmīgi konkretizētu spēles uzvedību, izņemot gadījumus, kad tie ir rituāla noteikti vai ir rituāla sastāvdaļa. Spēli var spēlēt arī ekstremālās situācijās, tomēr vairumā gadījumu spēle tikai imitē konfliktu un izpaužas kā viens no iedarbīgākajiem līdzekļiem, kā modelēt reālu konfliktu risināšanas iespējas. Šai sakarā par veiksmīgu piemēru kalpo bērnu spēlētās spēles, kurās viņi izspēlē kāzu un bēru rituālu fragmentus u.c.
Ja katrā atsevišķā kultūrā ir savs slēgtais rituālu,,saraksts”, tad spēle pēc savas būtības ir pieejama visiem. Jarituāls ir vienīgais grūtību un problēmu pārvarēšanas līdzeklis (citi līdzekļi gluži vienkārši neeksistē), tad spēle tā ir izvēle (var arī nespēlēt).
Viens no rituāla pamatnosacījumiem ir atbilstība noteiktam laikam un telpai. Spēlei tas nav būtiski. Vēl vairāk, tad, kad rituāls transformējas par spēli, pirmkārt, zaudēta tiek atbilstība laikam un telpai.
Kas vēl novērojams rituāla transformācijā par spēli? Rituāls ir pragmātisks savā būtībā, orientēts uz konkrētu mērķi. Spēlē tas tiek aizstāts ar orientāciju uz spēles procesu un uzvedību šī procesa laikā.” (Baiburins (),1993, 22.lpp.)
,,Otrkārt, mūsdienu situācijā parādās tādi blakus nosacījumi kā rituāla skatītāji, kas paši nepiedalās rituālā (tas gan nav iedomājams arhaiskā rituālā). Šādā rakursā rituāls kļūst par,,hepeningu”, turpretim spēles situācijā, spēlē neiesaistītie var ieņemt,,tiesneša” lomu, lai sekotu noteikumu izpildei.
Treškārt, rituāla izpildīšanas nemainīgumu apdraud improvizācijas iespējas.
Ceturtkārt, principiāli atšķirīga ir transmisija. Jarituāli tiek nodoti no paaudzes paaudzē mutvārdu ceļā apgūstot to fragmentus, daļas, tad spēle tiek nodota ar noteikumu palīdzību. Saprotams, ka spēlei arī ir daļas, kas jāiemācās (spēles valodas komponents), tomēr spēle ir piesaistīta noteikumiem, t.i. mūsdienu eksistences izpratnei par tās tālāku nodošanu.
Visbeidzot, par dubultās realitātes efektu. Uzskata, ka rituāls un spēle pieder nosacītības novadam, kad pasaule tiek uztverta gan kā reāli eksistējoša, gan kā nosacīta. Šis pieņēmums attiecas uz spēli, bet nav piemērojams attiecībā uz rituālu. Rituāla dziļākajā būtībā (tieši dziļumā ir tā jēga) eksistē tikai viena absolūta, specifiska rituālā realitāte; kaut vai tikai tāpēc, kā jau iepriekš tika rakstīts, ka citas realitātes vienkārši nav. Piemēram, līgava kāzās var būt tikai līgava. Tā nav loma, pat ja tā ir loma, tad vienīgā iespējamā tajā situācijā. Turpretī, lomas izvēle iespējama tikai tad, ja rituālu nepārdzīvo, bet nospēlē. Tikai šajā gadījumā tas vairs nebūs rituāls, bet spēle.” (Baiburins (),1993, 23.lpp.)

Nosacītības kategorija tradicionālajā kultūrā


Daudzi pētnieki analizējuši tradicionālās kultūras nosacītības jēdzienu. Daži no viņiem akcentējuši tradicionālo kultūru pārstāvju neviennozīmīgo attieksmi pret savas ticības izpausmēm. J.Heizings apraksta novēroto iniciācijas rituālu, kurā tika lietotas maskas:,, vīrieši neizjūt bailes to garu priekšā, ko viņi attēlo. Viņi paši visus atribūtus ir izgatavojuši, paši taisījuši maskas. Viņu uzvedība ne ar ko neatšķiras no vecāku uzvedības, kad tie tēlo Ziemassvētku vecīti. Sievietes turpretim daudz vieglāk pakļautas apmānam. Viņas skaidri zina, kas slēpjas zem konkrētās maskas, tomēr ļaujas uztraukumam, kad kāda no maskām tuvojas ar draudīgu izskatu, un ar kliedzieniem mūk prom. Šī baiļu demonstrēšana ir bieži stihiska un neviltota, savā būtībā tradicionāla nepieciešamība. Tā klājas darīt. Kavnuti cilts indiānis nogalināja savu meitu, kad to pieķēra novērojam viņu tad, kad darināja masku kulta ceremonijai.”,,Arī mūsdienās tēvs, pieķerts ģērbjoties par Ziemassvētku vecīti, var no visas sirds sadusmoties par šādu rīcību uz saviem bērniem.”,,Dziednieks un slimais abi reizē vienlaikus zina un ļaujas apmānam. Betpatiesībā vēlas tikt apmānīti.” (Heizinga (ո), 1998, 41.lpp.)
Kā rakstīja K.Levi-Stross:,,Mīts ir izprotams tikai tad, ja apzinās tā pretrunīgo dabu.” (Levi-Stross, 1984,,185.lpp.)
Tradicionālajā kultūrā pretrunīgums vistiešāk izpaužas ikdienas un svētku realitātes pretnostatījumā. Rituāls neparedz skata no malas iespēju. Uztveres īpatnības stingri saistītas ar kontekstu un realitāti. Tā izpaužas kā psiholoģiska realitāte, arī mūsdienās eksistējošu parādība, kad cilvēki ar racionālu pasaules uztveri krīzes situācijās (dzemdības, kāzas, nāve) bieži izvēlas sekot tam, ko ikdienā sauktu par,,māņticību”. Kadsvētki ir garām, stājas spēkā,,utilitārā pragmātika”, kas nosaka cilvēka rīcības modeļus un uzvedību ikdienas dzīvē. Tāda ir lietu kārtība, kas mantota no senčiem.

Folkloras teksta mutvārdu komponente

Iepriekš veiktā analīze bija izdarīts balstoties uz rakstveidā pieejamo informāciju par šo tematu. Šī analīze tika veikta, pateicoties mūsu rīcībā esošajam zinātniskajam instrumentu klāstam, kas ļauj pārveidot, glabāt un nodot informāciju mūsdienu kultūrai pieņemamā rakstiskā veidā. Zinātne šeit jāsaprot kā specializēta semiotiska sistēma, kuras esība ir šīs kultūras galvenā iezīme. Vissiepriekš aprakstītais ir skats uz tradicionālo kultūru no malas, no principiāli atšķirīgas, svešas pozīcijas, tas ir mēģinājums,,tulkot” tradicionālās kultūras tekstu uz mūsdienu pilsētas kultūras pārstāvim saprotamā valodā.
Atgriežoties pie UNESCO konvencijas par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, jāatceras, ka tajā uzsvērts identifikācijas, dokumentēšanas un pētniecības darbs. Šie trīs darbības veidiem ir jāaizpilda informācijas vakuums, kas radies šo divu atšķirīgo kultūras paradigmu nomaiņas rezultātā. Mūsdienās tradicionālās kultūras teksti bieži nav saprotami, tiem nepieciešama kodu maiņa. Laito varētu īstenot, nepieciešams pietiekams informācijas daudzums par,,tekstu”, radoša, bet pietātes pilna attieksme pretto.
Konvencijā vēl ir uzsvērta nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana, aizsardzība, tālāknodošana, kas nav viens un tas pats, kas informācijas saglabāšana par to.,,Izmantošana” nozīmē nepieciešamību meklēt šo abu kultūru saskares punktus, iespējas iekļūt un piedzīvot tradīciju no,,iekšpuses”.
Lai to īstenotu, ir jāizmanto tie folkloras teksti, kas fiksēti audio un video formātā. Šādu materiālu unikalitāte ir tāda, ka, audio, bet sevišķi video ierakstos atspoguļojas apjomīgs informācijas daudzums, ko nav iespējams fiksēt,,,tulkot” rakstveidā. Patvirspusēji iepazīstoties ar ierakstos fiksēto tradicionālo dziedāšanu, īpaši ieražu laikā izpildīto, redzam, ka pastāv būtiska atšķirība veidā, kā tiek aktualizēts šis teksts. Mūsdienu cilvēks, pat ar pavisam nelielu pieredz šajā jomā, nekļūdīgi atpazīs tradicionālo dziedāšanu, tās atšķirību no cita veida vokālās mūzikas. Būtiskās atšķirības izpaužas izpildījuma manierē, kas pagaidām vēl ir maz pētīta. Izpildījuma maniere ir cieši saistīta ar tipoloģiskajām kultūras konteksta īpatnībām: funkcionalitāti, dziedāšanas komunikatīvo raksturu u.c. (Oļenkins, 2007, lpp.) Vārdos un rakstveidā nefiksējamā formā tradicionālās kultūras teksta izpildījumā parādās tradicionālās kultūras pārstāvja pasaules uztveres īpatnības, kas liecina par šīs kultūras konservatīvo dabu, kas saglabājusies līdz mūsdienām, neskatoties uz šis kultūras pamatu iznīcināšanu.
Rituāla jēga izpaužas rituāla teksta lietošanas procesā. Teksts tiek atspoguļots vairākās rituāla valodās. Ardažādu tradicionālās kultūras valodas līdzekļu (tie darbojas kā sinonīmi) palīdzību tiek dažādos veidos pausta rituāla jēga. (Tolstojs, 1995). Tasizpaužas kā savdabīgs formu metaforu savirknējums. Tieši tādā veidā tiek radīta un konkretizēta kopīgā aina.
Rituālu nozīmju sistēma ļoti uzskatāmi un krāšņi parādās ieražu mūzikā un dejās (iepriekš jau tika uzsvērts, cik nozīmīga ieražās ir spēles elementu klātbūtne). Nokopīgo izteiksmes līdzekļu klāsta nedrīkst izslēgt tradicionālo mūziku un dziedāšanu. Teksta izpildīšanas maniere ir tik pat svarīga, lai izprastu tās jēgu, kā citi ieražas satura komponenti.
Dziesmas apguvē ar audio un video starpniecību var izmantot kompleksu pieeju, lietojot gan analītiskās metodes (iepriekš minētais,,skats no malas” paver pētniecībā plašas izmantošanas iespējas vokālās pedagoģijas sakarā, fonētikā, akustikā, psiholoģijā u.c.), izmantojot metodiku, kas nodrošina verbālu (mutvārdu) informācijas tālāk nodošanu (dziedāšana pēc fonogrammas ar to pavadošiem uzdevumiem: skaņas augstuma atbilstības meklēšana, emocionāli-tēlainās komponentes apguve u.c.) Pietiekami ilgi izmantojot tādu pieeju, tiek apgūta attiecīgā tradicionālās kultūras valoda (tradicionālā dziedāšana), kas neapšaubāmi bagātina valodu, veicina konkrēta valodas dialekta apguvi, leksikas, semantikas apguvi u.c. Jāuzsver, ka mācību procesā notiek atsevišķu tradīcijas aspektu apguve, dažu tekstu aktualizēšana.
Kompleksā pieeja ļauj veikt folkloras teksta dzīvā skanējuma rekonstrukciju Dziesmas dziedāšana, saglabājot oriģinālo izpildījuma manieri, ļauj klausītājam iegremdēties principiāli citas kultūras informatīvajā telpā, rosinot iztēli un emocijas, veicinot izziņas un radošo darbību.

Rituāls mūsdienu sabiedrības dzīvē. Dzīves strukturēšanas nepieciešamība.

Mūsdienu psihologi, runā par rituālu kā personīga, intīma pārdzīvojuma veidu, pieaugušo dzīves kontekstā pilsētas kultūrā, atzīstot, ka rituālam piemīt psihoterapeitiska iedarbība, kas spēj novērš pretrunas mūsdienu cilvēka apziņā. Visapsihoanalīzes vēsture, gan teorija, gan prakse pierāda šo apgalvojumu.
Arī mūsdienu pilsētas kultūrā nozīmīga ir mutvārdu saziņa, kas apmierina ne tikai personīgas vajadzības, bet funkcionē visas sabiedrības līmenī. Pirmkārt, šai aspektā varam runāt par mūsdienu mītiem (tradicionāliem mitoloģiskiem priekšstatiem, kas saglabājušies pilsētas vidē), aizliegumu sistēmām, stipri reducētiem rituāliem un dažādiem nosacījumiem, ko cilvēki joprojām tiecas ievērot (tie attiecas uz cilvēka dzīves gājumu), tajos joprojām var saskatīt tās rakstura iezīmes, kas ir mantotas no to tradicionālajiem pirmtēliem.
No pilsētas mutvārdu kultūras, tiesa gan ar retiem izņēmumiem, ir izzuduši gadskārtu rituāli, jo zudis to saimnieciskais pamatojums pilsētnieka dzīvē. Tomēr jāsaka, ka ir pieaugusi vajadzība pēc dzīves nozīmīgāko pārejas brīžu atbilstoša rituālā noformējuma. Galvenie pārejas brīži ir: dzimšana, pieaugšana (dzimumgatavības sasniegšana), laulības un nāve. Šos pārejas brīžus arī mūsdienās pavada rituāli, kas lielākoties ir tradicionālo rituālu reducētas izpausmes, kuru semantisko nozīmi to dalībnieki visbiežāk neapzinās.
Dzimšanas brīdim svarīgs priekšnoteikums ir pienācīga sagatavošanās, daudzu aizliegumu, nosacījumu ievērošana (sekošana tādiem nosacījumiem, ko racionāli nav iespējams izskaidrot): neiegādāties pirms laika bērniņam drēbītes un lietas, nevienam nestāstīt par gaidāmo notikumu (šis priekšnosacījums mūsdienās darbojas vāji, tas zaudējis savu sākotnējo nozīmīgumu), izpildīt grūtnieces vēlēšanās u.c. Pēc dzemdībām, kā pieņemts, seko svētku maltīte, dāvanas mātei un bērniņam, medicīniskajam personālam, ģimenes svētki. Tālāk seko krustības uzņemšana dzimtā. Bez iepriekš nosauktajiem, citi ievērības cienīgi rituāli bērniem līdz skolas vecumam vairs neseko. Mūsdienu sabiedrībā nav vērojami atbilstoši rituāli bērniem sasniedzot pusaudžu gadus. Tomēr zināmu līdzību var saskatīt šī vecumposma jauniešu uzvedībā,,ekstrēma uzvedība pusaudžu vecumā zēniem, nepieciešamība veikt riskantus sportiskus trikus ar dēli,,,vīrišķības apliecinājumi” pīpēšana, dzeršana, narkotiku lietošana, spēļu zāļu apmeklējumi, agra dzimumdzīves uzsākšana, liecina par šo darbību iniciācijas raksturu. (Zikova (), 2006)
Ir bijuši mēģinājumi skaidrot rituālu nozīmi pusaudžu subkultūrā. Dažas neformālās jauniešu grupas savas struktūras ziņā ir līdzīgas tām kopienām, ko veidoja jaunieši iniciācijas ieražās arhaiskajās kultūrās. Šīs grupas locekļi izmanto (izmantoja) specifiskus pašidentifikācijas līdzekļus: īpašs apģērbs, matu sakārtojums, uzvedības veids,,,slepens saziņas veids valoda”, estētiskie priekšstati un pasaules uzskats. Ilustrācijai hipiji, panki, metālisti, reperi, goti u.c.
Iniciācijas rituāli, kas saistīti ar profesionālā statusa iegūšanu ir saglabājušies reducētā formā (diploma pasniegšanas procedūra, jaunas militāras pakāpes iegūšanas,,apmazgāšana” u.c.). Jāpiezīmē, ka notikums zaudē savu nozīmību, pārdzīvojuma spilgtumu, ja netiek pakļauts rituāliem.
Arī kāzu ieražas mūsdienās ir stipri vienkāršotas, faktiski zudusi tā daļa, kas rāda,,līgavas simbolisko nomiršanu.” Tomēr arī mūsdienās jaunie pāri kāzās izmanto senos kāzu ieražu elementus. Arī ikdienas apziņā ir izpratne par to, ka,,kāzas jātaisa kā cilvēkiem klājas”, t.i., atbilstoši normām un likumiem.
No īsās ieražu analīzes redzam, ka neskatoties uz daudzu darbību zudumu, ir saglabājusies nepieciešamība pēc dzīves strukturēšanas ar rituālu palīdzību.
Ja salīdzina dzīves strukturēšanas īpatnības tradicionālajā un mūsdienu pilsētas sabiedrībā, tad redzam, ka, lai arī satura un formas ziņā vienkāršotas, tās joprojām turpina eksistēt.
Pretnostatot tradicionālos un mūsdienu rituālus, varam runāt par kultūras pēctecību virzienā uz aizvien vienkāršotāku satura un formu izmantošanu. Nereti šo tendenci pārtrauc (tas notiek ekstremālās situācijās) spontāni, spilgti arhetipiski rituāli, kurus var novērot grupās, kas atrodas kādu laiku izolācijā no sabiedrības, piemēram, ieslodzītie, tūristu grupas, armijas daļas, neformālās jauniešu grupas u.c. Šajās sociālajās grupās novērotie rituāli struktūras un satura ziņā izrādās ļoti tuvi tradicionālajiem gan darbības (rituālas darbības), gan verbālās (līdzīgi teksti) izteiksmes ziņā, gan priekšmetu izmantojuma ziņā.

Tradicionālo un mūsdienu rituālu mijsakarības mūsdienu cilvēka apziņā

Kā liecina pieredze, mūsdienu pilsētas kultūras pārstāvji nesaskata mūsdienu rituālos to tradicionālo sākotni, izcelsmi. Mūsdienu rituālu izcelsmi uztverot kā personīgu kultūras identifikāciju (,,agrāk darīja tā, bet mēs darīsim citādāk,,,mūsdienīgāk”). Taipat laikā tradicionālie rituāli tiek uztverti kā izrāde skatuves māksla. Tradicionālo rituālu uztver kā svešu (,,ne vairs mūsu”,,,nemodernu”) mūsdienu kultūrai, tādu, kura vieta ir tikai uz skatuves (tas ir hipotētisks pieņēmums, kas jāpārbauda ar pētījumu). Kā piemēru minēšu mēģinājumu tradicionālo kāzu rituālu elementus piemērot mūsdienu kāzu situācijai. Laiku pa laikam uzrodas ar folkloras kustību nesaistīti ļaudis, kas vēlas savās kāzās iekļaut kādu tradicionālu kāzu rituāla demonstrējumu. Mēģinājumi pārliecināt, ka šie rituāli,,jādara pa īstam” cieš neveiksmi. Līgavainis, līgava, vecāki un viesi izvēlas būt vērotāji, tāpēc visas rituālas izdarības veic notikumā tieši neiesaistīti cilvēki (minētais piemērs ir no autentiskās folkloras studijas,,Iļjinskaja pjatņica” pieredzes). Laigan rituāla demonstrējums tiek augstu novērtēts gan muzikālā izpildījuma, gan kultūras un mākslinieciskā līmeņa ziņā, vērtētāji nespēj pārkāpt robežas, kas šķir abas šīs kultūras, paliekot novērotāju pozīcijās. Tajā pašā laikā ir arī cita veida pieredze, kad folkloras kustības ietvaros tiek noturēti kāzu vai citi cilvēka mūža godi, arī gadskārtu ieražas. Jalīgavai un līgavainim ir kaut neliela folkloras tekstu lietotājpieredze (vai viņi ir cieši saistīti ar cilvēkiem, ka šos tekstus pārvalda), izpratne par šo tekstu semantiku, tradicionālie rituāli vairs netiek uztverti kā nesaprotami, mūsdienām sveši un nevajadzīgi. Arnožēlu jāatzīst, ka šī pieredze ir pagaidām maz pētīta, tāpēc plašākus secinājumus nav iespējams izdarīt.

Kopsavilkums

Tradicionālajai kultūrai, kurā rituāli ieņem centrālo vietu, piemīt virkne tipoloģisku atšķirību, kas principiāli atšķir to no mūsdienu pilsētas kultūras. Galvenās atšķirības ir atšķirīgs informācijas kodēšanas, glabāšanas un tālāk nodošanas veids, domāšanas veids, pasaules ainas konstrukcija, vērtību sistēma un normas, kas regulē dažādus sabiedrības dzīves aspektus u.c.
Tradicionālā kultūra ir mutvārdu kultūra (tā ir būtiskākā šīs kultūras pazīme, pretstatā tai ir pilsētas kultūra, kurā informācijas apmaiņa pārsvarā notiek rakstveidā). Mūsdienu kultūrā mutvārdu darbība izpaužas galvenokārt neformālā saskarsmes procesā, visu citu vēlams apstiprināt rakstiskā formā. Mutvārdu saturs sociāli tiek maz reglamentēts un kultūras formu un satura ziņā ir nabadzīgs.
Vārda semantikai tradicionālajā kultūrā ir spilgti izteikta simboliskā komponente. Mūsdienu kultūrā mākslai kā speciālai semiotiskai sistēmai ir ļauts runāt simbolu valodā. Mākslas jomā parādās tendence balstīties uz ezotēriku. Vārda kā zīmes vienkāršība tiek aizstāta ar simbolisko nozīmju sistēmām, kuru izpratne iespējama tikai pēc ilgstošas speciālas sagatavošanās. Rezultātā māksla kļūst pieejama tikai nelielai speciāli sagatavotai sabiedrības daļai.
Vārda kā zīmes saturā saskatāma visa tradicionālās apziņas virzība vienotas pasaules ainas radīšana, kuras pamatā cikliska,,kosmosa sagrāves-atjaunotnes” ideja. Mūsdienu kultūrā visai nosacīti var runāt par vienotas pasaules izpratni. Visdrīzāk eksistē daudzas pasaules ainas, kuras attiecas uz konkrēto semiotisko sistēmu specializācijas jomu. Savas personiskās,,vienotās pasaules ainas” radīšana attiecas uz katru cilvēku pašu.
Pasaules,,radīšana” notiek rituālos darbību izpildīšanas procesā. Rituāla veikšanai piemērots ir svētku laiks, kas strikti pretnostatīta ikdienai. Svētku realitāte tradicionālajā apziņā ir,,īstā realitāte”. Ikdiena eksistē,,starp rituāliem”. Realitātes izpratnē dominējošā ir,,zīmju pragmātika”. Mūsdienu kultūrā svētkiem ir fakultatīvs raksturs. Sabiedrībā dominē,,utilitārā pragmātika”. Zīmju pragmātika bieži nozīmi iegūst tikai personīgo pārdzīvojumu sfērā, kā arī īpašu kopienu, domubiedru dzīvē.
Rituālo nozīmju sistēmā slēpjas izpratne par normām, vērtībām, kas regulē tradicionālas sabiedrības dzīvi.
Cilvēkam tradicionālajā kultūrā (gan kā personībai, gan kā sabiedrības loceklim),,radīšanas” procesā ir aktīva,,līdzautora” loma. Rituāls tiek uztverts, kā vienīgais veids kā glābt,,bojā” ejošo pasauli. Citulīdzekļu nav, tāpēc rituālu nenoturēšana draud ar bīstamām sekām. Tādā veidā tiek nodrošināts rituālu obligātuma princips un katra individuālā līdzatbildība par notiekošā atbilstību tradīcijām un pareizu izpildi. Atbildība sevī ietver maksimālu kultūras un enerģētiskā potenciāla mobilizāciju, atrašanos īpašā rituālā stāvoklī.
Nepārtrauktā procesā, periodiski atkārtojoties rituāla tekstiem, noslīpējās ieražu valoda (dziesmas, horeogrāfija, priekšmetu izmantojums u.c.). Tādā veidā formējās šo atšķirīgo valodu (izpausmju) līdzīgās nozīmes.
Rituāla daudzveidīgajās izpausmēs parādās tā dalībnieku aktivitāte, atbildība par ieražas scenārija precīzu izpildi. Ieražu pārzināšana, tradicionālās kultūras valodas pārvaldīšana (tradicionālā dziedāšana, horeogrāfija u.c.) ir obligāts priekšnoteikums visiem tā dalībniekiem. Šo zināšanu apguve aizņem nozīmīgu dzīves daļu.
Visspilgtāk ieražu būtība atspoguļojas spēles darbības,,valodā” un muzikālajos un horeogrāfijas žanros. Laitekstu būtu iespējams aktualizēt un no jauna pārradīt, jāizmanto viss tēlainās izteiksmes līdzekļu komplekss. Tieši prasmē veiksmīgi izmantot dažādos tradicionālās kultūras valodas līdzekļus (verbālo, muzikālo dziesmu tekstu izmantošana, uzvedība spēles laikā, horeogrāfijas izmantošana) noder, lai veiksmīgāk atklātu ieražas jēgu un saturu.

Bērnu subkultūra

Bērnu folklora un tās izcelsme

Augstāk tika raksturota dabiska tradicionālās kultūras tekstu funkcionēšana. Tā kā šī grāmata veltīta tradicionālās kultūras apguvei darbā ar bērniem mūsdienu kultūrsituācijā, noderīgs būtu īss bērnu subkultūras raksturojums, bērnu pasaules atspoguļojums mūsdienu bērnu folklorā. Kādas attiecības ir mūsdienu bērnu kultūra ar tradicionālās kultūras mantojumu? Kā darbojas mehānismi, kas ir mūsdienu bērnu folkloras tekstu pamatos ar tiem likumiem, kas nosaka etnogrāfisko tradīciju? Kādā augsnē krīt tā informācija, ar kuru saskaras mūsdienu bērns, apgūstot tradicionālās kultūras valodu mūsdienās?
Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, jāņem vērā visi faktori, kas veido bērnu subkultūru. Pirmsskolas vecuma bērnu subkultūrā informācijas apmaiņa galvenokārt notiek mutvārdu ceļā. Mutvārdu runas komponente nezaudē savu nozīmīgumu pat tad, kad bērns jau labi apguvis rakstītprasmi un apguvis daļu no mūsdienu pieaugušo kultūras. Tonosaka bērna socializācijas un adaptācijas īpatnības ar vienaudžiem. Bērnu pasaule attīstās pēc saviem noteikumiem. Tasattiecas arī uz bērnu etnogrāfiju,,,tā ir savdabīga, atšķirīga no pieaugušo kultūras pašpietiekama savā būtībā.” (Čeredņikova (), 1995, 11.lpp.) Šīs īpatnības nereti nonāk pretrunā ar tām prasībām, ko izvirza pieaugušo pasaule. Uzskata, ka,,sociālie un etniskie procesi, kas norisinās tehnoloģiski augsti attīstītās valstīs ir izraisījuši sadursmi starp,,pieaugušo” kultūru un bērnu,,kultūru”, neskatoties uz lielo skolas un masu saziņas līdzekļu ietekmi. Varbūt iespējams vilkt paralēles arto plaisu, kas eksistē starp lauku kultūrvidi un pilsētvidi? Bērnu subkultūra attīstās, balstoties uz tām sociālpsiholoģiskajām vajadzībām, ko bērni tiecas apmierināt attiecībās ar vienaudžiem, savstarpējo attiecību rezultāti tiek nostiprināti tradīcijās un bērnu folklorā.” (Čeredņikova (), 1995)
Pēc Vinogradova domām, šīs,,pretrunas” eksistējušas vienmēr. Tradicionālās uzvedības normas, spēļu noteikumi, verbālās formulas grupas iekšienē vecākie bērni nodod jaunākajiem bez pieaugušo līdzdalības, bieži,,kā lielu noslēpumu.” (Vinogradovs (), 1925)
Bērni tiecas atdarināt pieaugušos, tāpēc pieaugušo kultūras dzīves elementi izpaužas bērnu vidē un organiski iekļaujas arī bērnu folkloras tradīcijās. Bērnu folkloras tekstu leksika tiek,,papildināta” ar pieaugušo leksiku. Tasļauj nodrošināt saikni starp mūsdienu bērnu kultūru un etnogrāfisko tradīciju. Tasiespējams, pateicoties tam, ka vēl aizvien mūsdienu sabiedrībā,,zemapziņas līmenī starp bērniem un vecākiem saglabājušies tradicionālie uzvedības stereotipi, kas nosaka vecāku audzināšanas veidu. Joprojām tiek izmantots tas folkloras slānis, kas attiecas uz pavisam mazu bērnu audzināšanu. Tās ir šūpuļdziesmas, ucināmās dziesmas, pirkstu spēles u.c. Vairāk vai mazāk, tomēr bērna iekļaušanos kultūrā joprojām nosaka folkloras tradīcijas. Pieaugušo uzvedība, žestu valoda, piesardzības pasākumi, verbālo formulu lietošana, šūpuļdziesmu poētika savdabīgi transformējas bērna apziņā. Piemērotā brīdī kāds tēls var uzpeldēt apziņas virspusē, kā kādreiz piedzīvotā spilgts atgādinājums. Emocionāli spilgti iekrāsoti šie pārdzīvojumi aktualizējas kolektīvā mīta radīšanā.” (Čeredņikova (), 1995, 13.lpp.)
Mūsdienu krievu bērnu folkloras pētnieku Čeredņikovas, M.V.Osorina, S.M.Loitera, O.N.Grečina darbos apkopots ievērojams skaits mūsdienu bērnu folkloras, kas tiek interpretēti starpdisciplināros (psiholoģijas, semiotikas, struktūrsemantiskās analīzes) pētījumos. Šie pētījumiem iezīmē atbildes uz jautājumiem par bērnu folkloras žanru funkcionālo pamatu, bērnu psiholoģijas atspoguļošanos bērnu folklorā, folkloras žanru izmantošanas maiņu dažādos vecumposmos, bērnu folkloras leksisko sastāvu u.c.

Bērnu mitoloģija. Briesmu stāsti

Viens no interesantākajiem mūsdienu bērnu folkloras žanriem ir,,briesmu stāsti”. Galvenās rakstura iezīmes un priekšstatu sistēma, kas atspoguļojas šajos stāstos, ļauj definēt tos kā mūsdienu mitoloģiju. Bērnu,,briesmu stāstu” analīze parāda saistību ar ļoti seniem, universāliem arhetipiem, kas nav zaudējuši savu nozīmi un aktualitāti arī mūsdienās, bet, kuru, izcelsme datējama ar paleolīta laikmetu. Stāstos ir saskatāma ne tikai netieša sekošana tradīcijai vai spontāna jaunrade, bet drīzāk ne tiešā veidā mantota zudušā mīta arhetipiska aktualizācija. Mutvārdu tekstam pamatā ir mīts kā poētiska priekšstatu sistēma, kas sabalsojas ar bērna apziņas īpatnībām.” (Čeredņikova (), 1995, 22.lpp.)
,,Briesmu stāsti”, līdzīgi arhaiskajiem mītiem, izaug no dabiskas nepieciešamības pārvarēt psihiskas un intelektuālas pretrunas cilvēka dzīvē. Skolēnu,,briesmu stāstos” parādās priekšstati, kas raksturīgi pirmsskolas vecuma bērniem (pasaules uztveres īpatnības, emocionālo pārdzīvojumu atspoguļojums, agrīnās loģikas izpausmes). Tādā veidā visvienkāršākais,,briesmu stāsta” teksts ir uzlūkojams, kā ilgstoša iekšēja procesa rezultāts, sava veida bērna apziņas tapšanas vēsture.,,Briesmu stāstā” atspoguļojas sešus līdz trīspadsmit gadus vecu bērnu domāšanas attīstības dinamika, tekstu struktūra, personāži un reālijas mainās kopā ar bērnu viņam pieaugot. (Čeredņikova (), 1995)
,,Briesmu stāstos” dzīves afektīvā daļa iegūst savu simbolisko izpausmi, bet bērnu animisms, kā zinām pēc slavenajiem Piažē pētījumiem, kas mūsdienās jau kļuvuši par aksiomu bērnu psiholoģijas pētniecībā, parādās kā kultūras iedarbības rezultāts, kas izpausmi rod valodā, folklorā, bērnu dzejā. Animisms, kas ir pamatā bērnu mītiskajai pasaules uztverei, ir radies pietiekami ilgstoša pasaules novērojuma rezultātā, tāpēc nepareizs ir apgalvojums, ka animisms ir pasaules izzināšanas sākumposms.,,Briesmu stāstos” bērni bailes nosauc vārdā. Bailēm ir ne tikai psiholoģiska, bet arī kulturoloģiska izcelsme, kas, pēc Gurēviča domām (.. . .1972,) attiecas uz kultūras semantisko inventarizāciju.” (Čeredņikova (), 1995. 29.lpp.)
Bērnu radītajā prozā dažādiem, atšķirīgiem priekšmetiem var būt kopīgas īpašības. Pirmkārt, priekšmeti tiek,,apdvēseļoti”, otrkārt, priekšmeti tiek tēloti ekspresīvi. Pirmsskolas un skolas vecuma bērni tic, ka pasaulē eksistē brīnumi. Ticība tam, ka lietas jebkurā brīdī var atdzīvoties, labi sadzīvo ar,,dabiski zinātnisku” pasaules uzskatu.
Šajā vecumposmā viens no baiļu iemesliem ir nāve. Septiņgadīgs bērns labi apzinās, ka nāve nav pagaidu stāvoklis, no kura iespējama atgriešanās. Arnāvi viņš saprot kādu nezināmu spēku, kas ielaužas dzīves plūdumā, lai to sagrautu. Nāve bērnam asociējas ar aiziešanu (bērniem bieži tā arī šo notikumu pieaugušie izskaidro:,,Viņš ir aizgājis.”). Balstoties uz savu pieredzi, bērns zina, ka aiziet var kaut kur prom no mājas, kurā viņš dzīvo. Atbilstoši šim priekšstatam, bērnu mītos apkārtējā telpa tiek dalīta,,mājas” un,,ne mājas”. Tādā veidā šī vienkāršā binārā opozīcija, kas ir noturīga un joprojām eksistē visās kultūrās kā telpas iedalījums sveša-savējā, apgūta telpa-neapgūta telpa, konkretizē arī cilvēka esībai nozīmīgu universālu bināro opozīciju dzīvie-mirušie.
Bērni savos,,briesmu stāstos” izmanto dažādus priekšmetus ļaunuma vēstnešus, piemēram,,,Briesmīgais plankums” parādās uz sienas, aizkari aizsedz logu, paklājs pārklāj grīdu. Bīstamie priekšmeti saistās ar marķētajām mājas robežām tradicionālajā kultūrā (logs, sienas, durvis, grīda, griesti). Aizmājas robežām visa pasaule ir kā milzīgs noslēpumains ķermenis, kas var iekļūt mājā pa tās ieejām. Šo mītu satura varonis ir cilvēks vai pat vesela ģimene, kas atrodas pārbaudījumu priekšā, uz divu pasauļu robežas mājas, mūsu pasaules un citas, svešas un neizzinātas pasaules, kas tiek tēlota kā naidīga un briesmu pilna. Tādā veidā bērnu mītos, kā arhaiskajā folklorā, kosmoloģija nesaraujami saistīta ar eshataloģiju. (Čeredņikova (), 1995).
Astoņus gadus veci bērni nāvi uztver kā katastrofu, kas var iestāties, ja tiek pārkāptas kādas sociālās uzvedības normas, piemēram, pārkāpjot vecāku aizliegumu, vecāko ģimenes locekļu pirmsnāves vēlēšanos u.tml. Mitoloģisko sižetu pamatā ir opozīcijas bērni-vecāki, vecākie-jaunākie izmantošana. Aizmītu sižetiem atklājas bērnu izpratne par to, ka ģimenē ir jāievēro hierarhiskas attiecības. Tādā veidā bērni,,apgūst uzvedības normas, kas viņu uzvedību padara prognozējamu un kontrolējamu. Atbilstoši tradicionālās kultūras likumiem, šāda veida programma atšķiras ar,,negatīvu pasaules izpratni”. To, kas ir, eksistē, to nav jāskaidro, jākomentē. Toties ir nepieciešamība skaidrot to, kas nav izprotams, kam nav precedenta, vai, kas nav nosegts ar esošo bērnu pieredzi. Navnejauši, ka šī negatīvā programmas daļa kļūst par universālu līdzekli, lai apgūtu kultūru. Socializācijas, akulturācijas un audzināšanas mehānismā aktualizējas aizliegumu un nosacījumu sistēmas.” (Baiburins (),1991, 24.-25.lpp.)
Jaunākā skolas vecumposmā sacerētajos,,briesmu stāstos” bērnu apziņā aktualizējas konflikts starp mikro un makrokosmu. Ierastās kārtības izjaukšana ģimenē tiek uztverta kā nepārprotams ļaunums, kas pieprasa tūlītēju reakciju un pretsparu. Stāstos parādās divi pretēji tēli: viens saistīts ar reālo pasauli, otrs ar iracionālo.,,Briesmu stāstos” tas ir iespējams uz sociālās telpas paplašināšanas rēķina. Jalīdz šim galvenie bērnu varoņi bija vienas ģimenes locekļi, tad tagad līdzvērtīgās pozīcijās darbojas spēki, kas nāk palīgā nelaimē nonākušajiem (piemēram, policija).
Mazliet vēlāk, agrīnajā pusaudžu vecumā,,bērnu vēstījumu telpa kļūst atvērta. Parādās iespējas tajos aktualizēties kino un literatūras motīviem. Tasir jauns bērnu radošās darbības līmenis, kurā iztēle savienojas ar fantāzijas aizmetņiemBērnam pieaugot, bagātinās viņa personiskā pieredze, izkristalizējas individuālās intereses. Nenoturīgās asociācijas nomaina konstrukcijas, kurās atspoguļojas bērna izpratne par pasaules kārtību.” (Čeredņikova (), 1995, 40.lpp.)
Folkloras studijas,,Iļjinskaja pjatņica” pieredze liecina, ka,,atvēršanās mūsdienu pasaules piedāvājumam” bērniem notiek daudz agrīnākā vecumā, līdz ar to jaunākā skolas vecuma bērnu,,briesmu stāstos” parādās multfilmu, datorspēļu un reklāmu klišejas. Bīstami ir tas, ka šīs klišejas nav bērnu etniskās kultūras priekšstatu konstrukcijas.
Vecumposmu īpatnības visspilgtāk izpaužas tēlu izvēlē. Japirmsskolas vecuma bērnu stāstos negatīvie varoņi bija lietas un priekšmeti, tad vēlāk parādās,,dēmona koncepcija, kas ir jau atdalījies no tam atbilstoša priekšmeta (tas vairs nav fetišisms), bet kuram nepiemīt individualitāte un konkrēta forma. (Losevs () 1957)
,,Briesmu stāstu” negatīvie varoņi (kaitnieki) uzskatāmi parāda savu htonisko dabu.,,..htonskais lietas daba ir acīmredzama šajā,,šausmu stāstā”:,,Vecmāmiņa nopirka un uzlika Melnos aizkarus. Untad pirms miršanas teica:,,Kad es nomiršu, noņemiet Melnos aizkarus. Janenoņemsiet, būs nelaime.” Kad vecmāmiņa nomira viņi Melnos aizkarus aizmirsa noņemt.” Šajā stāstā nelaime saistās ar sena novēlējuma neievērošanu: senču maģiskā vārda pārkāpšanu. Priekšmets, kas tiek tabuēts novēlējumā, ietver sevī aizgājēja bīstamo spēku. Priekšmeta, kas piederējis mirušajam, identifikācija ar pašu mirušo nosaka daudzu bēru rituālu un ticējumu semantiku, joprojām eksistējošu arī mūsdienās, piemēram, neatstāt mājās aizgājēja personīgās lietas, sadedzināt mirušā drēbes, radinieki steidzas atdot nelaimi vēstošo priekšmetu nabagiem. Tiekizpildīta neverbalizēta noruna, rituāls.,,Briesmu stāstos” šī ideja iegūst vārdiska aizlieguma statusu, kura pārkāpums izraisīt var neiedomājamu nelaimi.” (Čeredņikova (), 1995, 38.lpp.)
,,Briesmu stāstu” analīze parāda, ka stāstu forma un galvenie varoņi bērnu sacerējumos atkārtojas ar apbrīnojamu līdzību. Papētot tradicionālās kultūras materiālus, redzam, ka bērnu izmantotajiem varoņiem, notikumiem, situācijām u.c. ir ekvivalenti tradīcijā, tāpēc ir iespējams runāt par kultūras arhetipu aktualizāciju. Tādu vai citādu tēlu parādīšanās no otras puses ir izskaidrojama ar bērnu psihes attīstības likumsakarībām, kā psiholoģisko arhetipu izpausme.
Daudzi,,briesmu stāstu” elementi ir bērnu un pieaugušo attiecību projekcija. Piemēram,,,pieaugušo neiecietība reālajā dzīvē paralizē bērna gribu, tāpēc bērns personificē pieaugušo emocionālo agresiju savos stāstos. Pieaugušo agresija ir baiļu avots. Stāstos šīs bailes tiek uzveiktas paralizēta pieaugušo griba bērna dvēseles redzējumā.” (Čeredņikova (), 1995, 104. −105. lpp.)
Bērns aug un atklāj saiknes starp priekšmetu un dzīvu būtni,,balts (sarkans, melns) cilvēks”,,,skelets”,,,punduris” u. c. Šajā stadijā varam runāt par kvalitatīvi jaunu bērna apziņas līmeni, kas atspoguļo cita veida tēlus. Haoss tiek strukturēts, subjekts tiek atdalīts no objekta. Lūk, kāpēc mazi bērni baidās no šiem stāstiem, bet lielāki bērni stāsta, sacer un klausās ar labpatiku! Šajā procesā ir saskatāms bērnu mītu racionalizācijas aizsākums. Bīstamo spēku jaunais cilvēkveidīgais tēls ir saistīts ne tikai ar bērna izpratni par cēloņu un seku savstarpējām sakarībām, bet arī ar priekšstatu, ka ļaunums nav visur esošs. Negatīvo spēku antropomorfisms bērnu stāstos ir saistīts ar mitoloģiskās telpas kodu maiņu. Aizmājas drošajām sienām esošā reālā pasaule joprojām ir bīstama, tomēr bīstamībai vairs nav neizmērojama, bet konkretizējas bīstamā, ļaunumu izstarojošā radījumā. Tāda mitoloģisko tēlu transformācija raksturīga pārejas posmam, kad bērnu sacerētie mīti pārtop par,,tradicionālajiem šausmu stāstiem, kas sižeta un izmantoto tēlu ziņā ir līdzīgi nostāstiem.” (Čeredņikova (), 1995, 123. lpp.)
Īsumā šeit izklāstītā bērnu,,briesmu stāstu” pētījumu anotācija rosina domāt, ka bērnu mitoloģizēšanas mehānismi daudz var atklāt par tradicionālās kultūras tekstu rašanos un funkcionēšanu. Briesmu stāstu pasniegšanas ekspresijā un afektivitātē var saskatīt analoģiju ar personas atrašanos rituāla stāvoklī. Atrašanās robežstāvoklī, htonisko spēku kā personāžu izmantošana, nāves uzvaras motīvi demonstrē bērnu mītu funkcionālo pamatu.
Bērnu mutvārdu kultūras mijattiecības ar pieaugušo kultūras izpausmēm zināmā mērā var salīdzināt ar tradicionālās rituālu kultūras un mūsdienu pilsētas kultūras mijattiecībām.
,, Saskarsme ar pieaugušajiem, pieredzes paplašināšanās maina bērna apziņu
brīnumi tiek izstumti no bērna ikdienas realitātes apziņas citās psihiskās dzīves sfērās.
Mitoloģija ir pasaules iepazīšanas veids, līdzeklis kultūras apguvei, psihiskās pašregulācijas un gribas attīstīšanas instruments. Bērnu mitoloģijas dzīlēs dzimst mutvārdu radošās darbības estētika, kas sekmē iztēles attīstību. Kolektīvā radošās darbības procesā notiek mitoloģiskās domāšanas ierobežotības pārvarēšana uz.. Agrīnajā pusaudžu vecumā bērns sajūsminās ne vairs par mīta valodu, bet gan par paradoksu loģikas valodu, kas ļauj būvēt jaunu pasaules ainu un apgūt jaunus kultūras slāņus. Mitoloģiskās loģikas argumenti ir izsmelti. Atgriešanās pie tās notiks bērnībai beidzoties. Šaubas par loģisko patiesību nesatricināmību aktualizēs emocionāli bagāto bērnības pieredzi un atvērs vārtus jaunām iespējām.” (Petruševska ()
,,Bērna pasaule, līdzīgi kā mitoloģiskā, neizzūd pieaugušā mentālās apziņas struktūrā, bet turpina eksistēt, kā asociāciju ģenerators un viens no galvenajiem modelēšanas mehānismiem, bez šīs pasaules esamības respektēšanas nav izprotama pieauguša cilvēka uzvedība.” (Lotmans .. . 10; , , 1978. ( . .463), .8 ) Zināšanas bērnu mitoloģijā kļūst gan par pieauguša cilvēka pasaules uztveres iracionālās dabas izpratnes atslēgu, gan atslēgu mākslas simboliskās valodas izpratnei.

Bērnu rituāli

10 11gadu vecumā briesmu stāstu stāstīšanas entuziasms bērniem noplok. Bet,,,vieta nevar palikt tukša”, tāpēc šī vecuma bērnu vidē plaukst stāsti par,,garu izsaukšanu”. Kā atklājusi savos pētījumos M. Čeredņikova,,,1012gadus vecu bērnu aptauja atklāja, ka visiem garu izsaukšanas stāstiem ir kopīgas iezīmes. Pirmkārt, tas ir pieņēmums, ka līdzās eksistē divas pasaules redzamā, neredzamā. Otrkārt, neredzamajā pasaulē eksistē pārdabiski ar brīnumainu spēku apveltīti tēli. Pasaules aina ir līdzīga tai, kas parādās bērnu stāstos 8 9gadu vecumā. Tomēr, salīdzinājumā ar,,briesmu stāstiem”, garu izsaukšanai ir būtiska atšķirība. Priekšstats par nekontrolējamu negatīvo spēku iekļūšanu pasaules kārtībā tiek aizstāts ar priekšstatu par kontrolējama kontakta iespēju ar citas pasaules būtnēm. Mitoloģiskā apziņa piedāvā izvēles iespējas: ikviens 812gadus vecs bērns zina, ka kontakts ar pārdabisku tēlu ir iespējams, to var izprovocēt, un no tā var izvairīties.” (Čeredņikova (), 2002, 65.lpp.)
,,Līdzīgi kā,,briesmu stāstos”, ticība vārda un rīcības maģijai dzimst ne tikai bērna psihēs īpatnībās, bet arī kultūras mantojumā, ko viņš apgūst. Navnejauši, ka,,garu izsaukšana” nereti tiek saukta par,,zīlēšanu”. Bērnu zīlēšana ļoti līdzinās tradicionālajām zemnieku zīlēšanas darbībām. Citsbērnu zīlēšanas veids atgādina,,klasiskos spiritisma seansus.” Šis zīlēšanas veids bērnu kultūrā ienāk pieaugušo maģiskās prakses un masu kultūras ietekmes rezultātā.” (Čeredņikova (), 2002, 68.lpp.)
,,Vēl viens,,garu izsaukšanas” veids, kas novērojams bērnu kultūrā ir mitoloģiskā tēla pielabināšana-barošana. Parēsmu var kalpot gan šokolāde, maizes gabaliņš, zāle u.c., kā arī uzzīmēts ēdamais. Partēla klātbūtni liecina,,pierādījumi” zobu pēdas konfektē,,,zābaciņu” pēdas uz grīdas vai uz zīmējuma malas. Šīs darbības līdzinās tradicionālajā kultūrā veiktajām ieražām, kurās galvenais elements bija tieši,,izsaukšana” (labprātīga atnākšana) un senču garu mielošana (spilgts piemērs tam ir veļu laika tradīcijas Latvijā). Krievu folklorā Ziemassvētku maltīte, kaladošanas ieražas, sala saukšana, nākotnes zīlēšanas elementi u.c. (plašāk lasiet S. Oļenkina rakstu skolotāju pieredzes grāmatā).,,Būtu nepareizi akcentēt šo parādību savstarpējo sakarību. Drīzāk šīs parādības ir spontāni analoģiski mitoloģiskie priekšstati bērnu folklorā, kuru pamatā ir psiholoģiski cēloņi.” (Čeredņikova (), 2002, 70.lpp.)
,,Bērnu maģijas mitoloģiskie varoņi ir kaleidoskopiski. Pasaku un literatūras varoņiem, bērnu iztēlē dzimušiem tēliem līdzās dzīvo tautas demonoloģijas personāži. Pētnieki saskaras ar interesantu bērnu domāšanas paradoksu. Literatūras stundās desmit gadus veci bērni ar pārliecību stāsta, ka pasakas ir izdomājumi, tomēr praksē,,garu saukšana” apliecina pretējo robežas starp realitāti un fantāziju ir izplūdušas. Bērniem šajā vecumā dominē mītiskā domāšana, kas visvairāk atbilst viņu psihiskās attīstības vajadzībām.
Ja briesmu stāstos briesmas uzglūn visur (paša mājā, liftā, veikalā, transportā u.c.), tad,, izsaukšanas” mitoloģijā pastāv dažādi nosacījumi, kas ierobežo,,izsaukto” parādīšanos telpā. Šajā situācijā pastāv apzinātas izvēles iespējas. Bērns pats izvēles spert/nespert soli pretim briesmām, kuras pats izprovocējis.
Svarīgs elements,,izsaukšanas” stāstos ir informācija, kas pierāda maģisko darbību veiksmīgu iznākumu.,,Izsaukšanas” darbības pavada liels emocionāls sasprindzinājums, tāpēc jebkura,,zīme” (gaismas atspīdums spogulī un durvju čīkstēšana,,,balta”,,,sarkana”,,,melna” punkta parādīšanās) visiem notikuma dalībniekiem izsauc spēcīgas bailes un liek pēc iespējas ātrāk pārtraukt,,maģiju”. Kolektīvais situācijas pārdzīvojums pastiprina radušos efektu, no otras puses sniedz psiholoģiskas aizsargātības sajūtu. Izsauktos,,garus” bērni uztver kā draudīgu, nāvi nesošu spēku. Nāve tiek uztverta kā varbūtējas sekas nepareizai uzvedībai kontakta laikā. Tomēr bērni apzinās, ka viss būs labi.,,Izsaukšanas” funkcija šajā gadījumā ir vajadzība izjust robežstāvokli, pārbaudīt savu gribasspēku, un reakcijas ātrumu ekstremālā situācijā: rituāla dalībniekiem iz vienā mirklī jānotīra zīmējums uz spoguļa un jāieslēdz gaisma, tādā veidā pārtraucot maģijas spēku. (Čeredņikova (), 1995, 69.-74.lpp.)
,,Izsaukšana” ir nesavtīga komunikācija ar Citu realitāti, vēlme pārliecināties par citas realitātes eksistenci. Bērnu mitoloģiskā pasaules izjūta tiecas gūt apstiprinājumu tam, ka eksistē zīmes, kas apstiprina viņu pasaules izpratnes pareizību.
,,Briesmu stāstu” un,,garu izsaukšanas” galvenā atšķirība ir tā, ka,,briesmu stāstos” bērns vienmēr ir objekts, uz kuru vērsta mitoloģiskā spēka iedarbība, bet,,izsaukšanā” tieši otrādi, pārdabiskais spēks pats kļūst par bērnu maģiskā vārda un iedarbības objektu. Šis objekts reizēm pārtop par subjektu reizēm bīstamu, reizēm labdabīgu.” (Čeredņikova (), 1995, 73.lpp.)
,,Izsaukšanai” piemīt vēl kāda funkcija, bieži tā pārtop par spēli. Reizēm stāsti par izsaukšanu pārtop jokā, ja tajos parādās smieklīgas nianses par izsaucamās parādības smieklīgo raksturu vai uzvedību. Pārfrāzējot zināmo aforismu, var sacīt, ka,,izsaukšanas” tradīcijās no briesmīgā līdz smieklīgajam ir tikai viens solis.,,Izsaukšana” atbilst šī vecumposma bērnu psiholoģiskajām vajadzībām, palīdz viņiem apzināt savus spēkus pret noslēpumiem pilno pasauli.,,Izsaukšanas” darbībai ir saikne ar tradīciju, tā ir viena no bērnu spēļu darbības formām.
,,Pie tiem tradicionālajiem rituāliem, kas vēl aizvien ir aktuāli mūsdienu bērniem, jāpieskaita arī zīlēšana un buramvārdi. Sīkāk nepakavējoties pie šo darbību analīzes jāuzsver, ka visos iepriekš nosauktajos bērnu folkloras žanros novērojama bīstama tendence runas darbības un verbālo formulu lietojuma samazināšanās. Tradicionālās kultūras pedagoģijā šis fakts ir nozīmīgs.,,Izsaukšanā”,,,zīlēšanā” bērni runas darbību aizstāj ar priekšmetiem un darbošanos.,,Aizvien biežāk sastopamies ar mūsdienu bērnu folkloras piemēriem, kuros trūkst verbālais komponents. Noslēpumu un maģijas sfērai piederīgās buramvārdu formulas mūsdienās saglabā savas specifiskās iezīmes un tiek lietotas tikai tajos gadījumos, kad ja tās iespējams saistīt ar darbību un priekšmetu lietojumu. Mūsdienu pilsētas kultūras un sadzīves izpausmes uz buramvārdu tradīciju atstāj graujošu ietekmi, neskatoties uz šī folkloras žanra funkcionālo ievirzi.” (Fadejeva (), 1998, 38.lpp.)

Tradicionālais folkloras teksts un mūsdienu bērnu jaunrade
Šajā nodaļā plašāk iepazīstināšu ar to, kā tiek izmantots tradicionālais mitoloģiskais materiāls (pasaka, nostāsts) pedagoģiskajā darbā ar sākumskolas vecuma bērniem, spēļu materiāls (pamatā rotaļspēles skaitampanti), gadskārtu ieražu materiāli (elementāra izpratne par gadskārtu ieražām un sākotnējās prasmes).
Strādājot ar nostāstiem un pasakām, viens no mērķiem ir panākt komunikatīvu situāciju, kas tuva dabiskai tradīcijas tālāknodošanas situācijai (notikums tiek pasniegts kā reāli noticis fakts, ar atsauci uz tradīcijas nesēja autoritāti:,,Vecmāmiņa stāstīja, ka ar viņu jaunībā notika tāds gadījums”
Stāstīšanas veids, mitoloģisko tekstu apspriešana uz bērniem atstāj lielu iespaidu. Kādu laiciņu klausījušies, bērni ir gatavi radīt paši savus. Šajā procesā skaidri saskatāma bērnu vārdu krājuma individuālā atšķirība. Savās pasakās bērni bieži izmanto jau dzirdētu tautas pasaku, literatūras un masu kultūras elementus (mūsdienu mitoloģijas tēlus, multfilmu varoņus, reklāmas epizodes u.c.). Piedāvāju ielūkoties dažos sākumskolas vecuma bērnu sacerētajos stāstos:
1.,,..kad man nomira kaķis, tas bija kaut kad agrāk Manbija persiešu kaķis, oranžs, sauca viņu Diksis. Unes, kad viņš nomira, noliku viņu pagrabā, uz dēļa, un apsedzu viņu. Betotrā dienā, kad es tur atnācu, tur vairs nebija tā vāka, un tāds liels zirneklis viņu bija satinis tīklā tāds liels, resns tīkls bija un viņš kaķi apēda pēc tam, nākamajā dienā.”
2.,,kad man nomira vectētiņš mežā, kur bija kapi, atsevišķi uzcēla tādu no koka māju mežā, un aiztaisīja zārku un nolika tur līķi Mēs sadedzinājām māju kopā ar viņu, gribējām sadedzināt, bet tas nedeg, palika tikai tāds melns, pēc tam viņu gribēja saspridzināt, tā salauzt viņš nelūza. Tadmēs nolēmām to līdz rītam atlikt. Norīta atnācām, tur tikai atliekas palikušas koki melni, apdeguši tad mēs no turienes aizbraucām.”
3.,,Reiz (stāsta par savu nomirušo vectētiņu), kad es ar savu krustmāti gāju uz cirku, tur bija divas durvis: pa labi un pa kreisi. Esiegāju pa kreisi, bet mamma pa labi. Esdomāju, ka tur, kur pa kreisi ieeja, ka tur ir ceļš pie mammas. Betnebija gan. Nu, es aizgāju tur, bet tur bija mans vectēvs, un daudzi citi vēl. Viņš bija piesietspie ķēdes. Tādas, kā cietumā. Estur iegāju, viņš saka:,,Dima, Dima, nāc šurp.” Es pienācu pie viņa, bet viņš paņem un sit mani pie ķēdes. Estik saucu:,,Palīgā!” Bet viņš nevarēja noturēt ar ķēdi, es aizbēgu”
4. Mājas gariņam ir garš, garš deguns un ausis trīsstūrveida, viņš atlido uz katru māju, lai kaut ko nozagtu. Unatlido pēc tam nākamajā naktī, kad visi cilvēki guļ, un nav nekādu mantu Viņš lido. Viņam ir lidojoša govs. Nu, tā kā citplanētiešiem Viņš lido uz tāda zirga ar ragu. Viņš tā pie tā raga turas, viņš pēc tam tirina savas kājas un lido. Viņiem ir speciāli spārni. Viņš tā skrien, skrien, jo ātrāk viņš skrien, jo ātrāk spārni vicinās. Viņam tie spārni, kā pūķim” (bērnu kolektīvi sacerēta pasaka).
5.,,Mēs bijām otrajā klasē visi. Ja? Turbija divas tādas tumšas tualetes, vīriešu un sieviešu. Ja! Turnedrīkstēja iet. Unvēl bija koridors, tur bija gaišas tualetes, tur varēja iet. Pēc tam, kad stundas beidzās, mēs visi gājām kur kurais. Ja? Pēc tam mēs ar mammu gājām uz veikalu. Ja? Pēc tam mēs redzējām, ka monstri šitie veikalā cilvēkus visus nogalina. Bet, pēc tam, gribēja tur cilvēks ieiet, es kliedzu:,,Nē, neejiet tur, tur ir monstri!” Un mēs sākām skriet prom, pēc tam aizgājām uz izgāztuvi, tur bija kaut kādi skapīši. Attaisām, bet tur gāzes baloni. Mēs paņēmām tos. Ja? Pēc tam aizgājām uz kaut kādu vecu māju, bet viņi arī tur atnāca, bet mēs viņus ar gāzi”
Šajos piemēros skaidri redzama bērnu vēlme izteikties. Ierakstā skaidri dzirdams, ka stāstīšanas procesā bērni pārdzīvo izteiktu emocionālu saviļņojumu. Teksta sacerēšana ir ekspresīva.
Tekstu diahroniskā analīze liecina par teksta saturisko nabadzību. Jasalīdzina 2007.gada ierakstus, ar tiem, kas tika ierakstīti 2000.gadā, jāsecina, ka pazeminājusies vēstīšanas kultūra. Bērniem ir grūtības izvēlēties piemērotus tēlus, tos savstarpēji saistīt. Tēli ir maz apgūti, iepazīti. Tāpēc stāstījums ir juceklīgs, sižets neskaidrs, pietrūkst kompozicionāla veseluma. Neskatoties uz bērnu milzīgo vēlmi izpausties, ir vērojama viņu nespēja atrast piemērotus izteiksmes līdzekļus, nespēja koncentrēties, lai radītu pilnīgu stāstījuma ainu, vēstījuma eklektisms. Tasparāda stāstītāju neprasmi paust savu domu. Tasiespējams ir saistīts ar milzīgo informatīvo pārslodzi, ar kuru nākas sadzīvot mūsdienu bērniem. Diemžēl autoram nav iespējams veikt padziļinātus un sistemātiskus pētījumus šajā virzienā, tāpēc atklāti paliek šādi jautājumi:
vai teksti tiek pārstāstīti savstarpējās bērnu sarunās,
kas bērnos norisinās tekstu stāstīšanas laikā,
cik lielā mērā bērni izmanto folkloras leksiku savu stāstu radīšanā.
Ļoti pieprasīts bērnu vidē ir rotaļspēļu žanrs, šī materiāla apguve no pedagoga prasa nopietnu darbu. Rotaļspēles, kā tradicionāla teksta analīze, ļauj izdalīt dažus būtiskus secinājumus. Rotaļspēlei, līdzīgi, kā jebkurai spēlei vai rotaļai, runājot Heizinga vārdiem, ir,,jāpārtrauc ierasto ikdienas ritējumu”, tā ir jāuztver kā antipods ikdienas rutīnai:,,Mēs varam spēli uzlūkot no formas viedokļa, kā brīvu darbību, kas tiek uztverta kā neīsta, nesaistīta ar ierasto dzīvi” (Heizinga (ո)), Spēlei ir jāsniedz prieks, labsajūta, spilgts emocionāls pārdzīvojums, kas līdzinās katarsei. Spēlei jānotiek brīvā, nepiespiestā gaisotnē, t.i. tai nav jābūt uzspiestai no ārpuses (tai skaitā no pedagoga puses). Jašie nosacījumi izpaliek, spēle pazaudē savu spēles būtību.
Lai varētu spēlēt spēles, jāapgūst noteikumi, bērniem jāizjūt gatavība pakļauties noteikumu autoritātei. Tātad, spēlētājam ir jāapgūst prasme izprast, atzīt un izpildīt spēles noteikumus. Teruna ir par spēju pakļauties salīdzinoši vienkāršai, nosacītai darbībai. Spēja saprast un apgūt rotaļu un rotaļspēļu noteikumus, iekļauties kolektīvā darbībā liecina par bērnu gatavību skolai. Patiešām, praksē var novērot zināmu korelāciju starp skolēnu individualitātes izpausmēm spēles situācijās, saskarsmē ar vienaudžiem un parādītajām spējām mācību uzdevumu risināšanā.
Viena no rotaļspēļu svarīgākajām pazīmēm ir dziedāšana, kas sekmē noskaņošanos uz pašu spēli. Spēles darbības ritmiski melodiskais noformējums virza tās dalībnieku pārdzīvot rotaļspēli kā emocionāli enerģētiski spilgtu notikumu. Spēle sniegs emocionālu gandarījumu, ja rotaļspēles melodiju, horeogrāfiskos elementus un spēles darbību dalībnieki uztvers kā sava gandarījumaavotu.
Salīdzinoši vienkāršu rotaļspēļu melodiju apguvē nepieciešama muzikālā dzirde. Arļoti retiem izņēmumiem varam runāt par bērnu pieredzi saskaņot dzirdes tēlu ar spēju artikulēt.
Autors jau septiņpadsmit gadus bērniem māca krievu folkloru, tai skaitā rotaļspēles. Deviņdesmito gadu sākumā vairāk kā puse no grupas (15 bērnu grupas) bija spējīgi uzreiz piedalīties spēlē. Viņi ātri apguva spēles noteikumus, momentā pieslēdzās spēles darbībai, uztvēra to, kā prieka avotu. Tiklīdz tas tika sasniegts, sākās nākamais posms melodijas apguve. Nebija sarežģīti izskaidrot, ka aktīva dziedāšana spēles laikā ir viens no svarīgākajiem spēles priekšnosacījumiem, kas nosaka tās atmosfēru un rada nepieciešamo emocionālo fonu. Bērni to saprata, bija gatavi apgūt vienkāršus dziedāšanas uzdevumus, uztverot to, kā stimulu pilnvērtīgai līdzdalībai spēlē. Bērni ir jāiepazīstina ar šiem nosacījumiem, lai palīdzētu apgūt nepieciešamās rotaļspēļu darbības prasmes.
Šo gadu laikā situācija ir mainījusies. Arvien biežāk nākas saskarties ar bērnu grupām, kurās liela daļa bērnu nav spējīgi koncentrēties uzdevumam, bieži vispār nav spējīgi uztvert skolotāja sacīto, neprot komunicēt ar vienaudžiem, nesaprot mācību procesa būtību. Šai sakarā aktualizējas jautājums, kur palikusi bērnu dabiskā nepieciešamība spēlēties? Jatādi bērni klasē ir vairākums, tas rada papildus grūtības, tiek tērēts mācību laiks, bet tie bērni, kas jau sākumā ir gatavi darbam, ir pakļauti neinteresantam sadarbības prasmju,,atkārtošanas” procesam.
Ļoti svarīgs diskusijas jautājums ir mūsdienu bērnu spēles. Jarunājam par iepriekš raksturotajām rotaļspēlēm, tad Rīgas krievu bērnu vidē vēl nesen gandrīz vienīgā pazīstamā un spēlētā bija spēle,,Kaļim-ba-ba”. Desmit gadus atpakaļ bērni stāstīja, ka pagalmā ar vienaudžiem šādu spēli uzspēlējot. Pēdējo gadu laikā tādas liecības vairs nav bijušas. Spēle ir neaizstājams bērnu attīstības un socializācijas līdzeklis, šī atziņa ir viena no pedagoģijas ābeces pamatpatiesībām. Spēles sfēras panīkums, dabisku spēļu aizstāšana ar nedabiskām virtuālām (datorspēlēm), atstās ne tikai nozīmīgu iespaidu uz bērnu spējām kontaktēties, bet arī uz visu mācību procesu kopumā. Šajā aspektā bērnu spēļu sfēras pētījumi ir akūti nepieciešami.
Raksta autors aptaujāja sākumskolas bērnus, vai viņi spēlē nodarbībās apgūtās rotaļspēles arī pagalmā, starpbrīžos ar citiem bērniem. Daudzi no viņiem atbildēja, ka mēģinot, bet citiem bērniem esot grūtības apgūt noteikumus un dziesmu tekstus, tāpēc pēdējie ātri zaudē interesi par spēlēšanos pirms vēl apguvuši pašu spēli.
Diemžēl autoram nav iespēju veikt padziļinātus, sistemātiskus pētījumus šajā virzienā. Naviespēju paplašināt līdzšinējo spēļu repertuāru, pievienojot cita veida spēles.
Galvenie secinājumi:
Rotaļspēli var izmantot kā efektīgu līdzekli socializācijas prasmju apguvē. Tasizdarāms apgūstot pēc iespējas vairāk satura ziņā daudzveidīgas spēles, kurās ietverti dažādi notikumu pavērsieni (sekošana, meklēšana, dažādas lomu spēles u.c.).
Rotaļspēle ir labākais līdzeklis, kā mūsdienu bērnam apgūt sākotnējas etnogrāfiskās dziedāšanas un dejas prasmes.
Eksistē daudz rotaļspēļu, kuru tekstos ir minēti mitoloģiski personāži. Šo spēļu apguve ir nozīmīgs resurss mitoloģiskā materiāla apguvei.
Savā darbā folkloras studijā,,Iļjinskaja pjatņica” dažāda vecuma bērniem ir iespēja apgūt un piedzīvot ieražu materiālu. Materiāls tiek apgūts, ņemot vērā bērnu vecumposmu īpatnības. Kā rāda pieredze, bērni ar lielu prieku un entuziasmu piedalās kolektīvās ieražu darbībās, ir spējīgi pakāpeniski, pietiekami dziļi apgūt ieražu tekstus. Jāpasvītro, ka vairums ieražu ir vērsti uz pieaugušo dzīves darbību, tāpēc bērniem nereti ir pagrūti patstāvīgi izpildīt sarežģītus rituālu scenārijus. Jabūtu pieejama tradīciju apguvei atbilstoša pieaugušo vide, bērni daudz vieglāk apgūtu materiālu, iekļautos notikumā, atrastu izpausmes veidu, iegūtu vajadzīgo informāciju un dziļu emocionālo lādiņu, kas veicinātu motivāciju turpināt iesāktās mācības.

Secinājumi

Balstoties uz visu iepriekš sacīto, ir iespējams izdarīt vairākus secinājumus:
Tradicionālais ieražu teksts atklājas pilnībā tikai kontekstā ar to kultūru, kas to radījis. Rituālā (tradicionālās) kultūra atšķiras no mūsdienu kultūras ar informācijas kodēšanas veidu, informatīvās telpas organizācijas pamatprincipiem. Vērtības un normas, kas regulē galvenās sabiedrības dzīves sfēras, ir iespējams saprast, akcentējot tieši pēdējās. Abukultūru formālā analīze apliecina, ka šīs kultūras ir nesavienojama, tomēr realitātē mijsakarības pastāv.
Mūsdienu kultūrā eksistē mutvārdu komponente, kas parāda zināmu patstāvību, neatkarību un,,oficiāli atzītajām” kultūras formām, kas nereti ir pretrunā ar tām. Mūsdienu kultūrā mutvārdu komponente ietver sevī kultūru pēctecības iezīmes, arhetipisku pašatjaunotnes spēju. Pēdējā ir īpaši nozīmīga. Mūsdienu mutvārdu kultūrā skaidri saskatāma nepieciešamība pēc rituālam darbībām. Mūsdienu rituāls ir jāuzlūko kā tradicionālā rituāla vienkāršota izpausme. Šajās izpausmēs skaidri saskatāms nozīmju zudums (desemantizācija), rituālo tekstu desakralizācija, rituālu formas un satura vienkāršošanās. Etimoloģisko un nozīmju saikni starp tradicionālo un mūsdienu rituālu cilvēki neapzinās. Tradicionālie rituāli tiek uztverti, kā,,nemūsdienīgi” (piederīgi pagātnei, savu laiku nokalpojuši, novecojuši), mūsdienu rituāli, kā,,moderni” (dzīvi, aktuāli, atbilstoši laikmeta prasībām). Mūsdienu rituālu izpausmes tiek uztvertas, kā līdzekļi kultūras pašidentifikācijai. Mūsdienās pastāv interese par tradicionālajām kultūras izpausmes formām, bet tikai skatuves mākslas kontekstā.
Atsevišķi ir jāaplūko mūsdienu folkloras kustības fenomens. Kustības vēsture nav sena, tikai daži gadu desmiti, tomēr tās pirmsākumi ietiecas tālā senatnē. Mūsdienu folkloras kustība ir starptautiska, tajā iesaistīti neskaitāmi dalībnieku tūkstoši visā pasaulē. Folkloras kustības pamatā ir ideja par nepārtrauktu tradicionālo kultūras formu aktualitāti, uzsvaru liekot uz apzināšanu, aizsardzību un saglabāšanu. Šāda uzskata aktualitāte un nepieciešamība ir atzīta un novērtēta, valstiski pievienojoties UNESCO Konvencijai par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu.
Spilgts piemērs mutvārdu kultūras nozīmei mūsdienu kultūrā ir tās pielietojums, raksturs un funkcionālais pamats bērnu subkultūrā. Bērnu socializācijas procesā, valodas apguvē, integrācijā sabiedrībā un kultūrā mutvārdu runas darbība ieņem ļoti nozīmīgu lomu. Šajā procesā var novērot bērnu vajadzību pēc patstāvīgi īstenotas realitātes apjēgšanas, kas atspoguļojas folkloras tekstu radīšanas un tālāk nodošanas procesā vienaudžiem, nereti slepenībā no pieaugušajiem. Teksta radīšana un tālāk nodošana ir kolektīvas radošās darbības izpausmes forma. Šajā procesā bērns parāda prasmi lietot tēlainās izteiksmes līdzekļus, spēju patstāvīgi apjēgt īstenību, caur runas darbību risināt sev būtiskas problēmas. Tieši procesa patstāvībai un neatkarībai piemīt būtiska nozīme. Rietumu attīstītās valstīs novērojama aizvien lielāka bērnu subkultūras nošķirtība no pieaugušo kultūras, viens no būtiskākajiem cēloņiem šai nošķirtībai ir bērnu vajadzības pēc radošas izpausmes mutvārdu runas darbībā ignorēšana no pieaugušopuses.
Mūsdienu bērnu radītie teksti to struktūra, semantika un funkcionālais pamats, ir savietojami ar līdzīgiem tekstiem tradicionālajās kultūrās; tekstus jāuzlūko kā pierādījumu tam, cik svarīgi bērnam apgūt tradicionālās kultūras formas. Mūsdienu bērnu vidē vajadzība pēc tradicionālo kultūras formu apguves ir kļuvusi par nepieciešamību. Bērns ir spējīgs izmantot tradicionālo leksiku savā jaunradē, un visdrīzāk tieši,,leksiskais bads” ir viens no mūsdienu bērnu folkloras izteiksmes nabadzības cēloņiem. Mutvārdu izteiksmes nabadzība ir ļoti satraucoša realitāte. Acīmredzot masu kultūras valoda, tās mākslīgums un eklektiskums, nozīmju primitīvisms, nav spējīgs apmierināt bērnu vajadzību pēc formām un idejām, kas aktuālas viņiem.
Atgriežoties pie temata par Konvencijas īstenošanu Latvijā, jāuzsver, ka nepieciešama kompleksa programma, kura nodrošinātu pētnieciskās, metodiskās, pedagoģiskās un popularizēšanas darbības iespējas.

Ir jāturpina pētījumi šādos virzienos:
1. Konkrētu tradicionālās kultūras formu (tādu, kas vēl eksistē dzīvā veidā vai publicētas, vai fiksētas audio/video, formātā) identifikācija un apguve.
2. Mūsdienu mutvārdu kultūras formu identifikācija un apguve (ietverot dažādas vecuma, sociālās, specifiskās grupas). Īpašu uzmanību veltot bērnu un jauniešu subkultūras pētījumiem.
3. Pētīt tradicionālo tekstu adaptācijas iespējas mūsdienu kultūras kontekstā, šo tekstu pedagoģisko un informatīvo potenciālu.

Darbs pie tradicionālo kultūras tekstu apguves bērnu un pieaugušo kolektīvos, gaida šādu metodiku izstrādi:
1. Tradicionālo tekstu analīzes metodika, kas ļautu īstenot tekstu tālāku apguvi (Jāņem vērā formas un satura saglabāšanas autentiskums. Pretējā gadījumā teksts zaudēs savu informatīvo ietilpību un dialoga iespēju starp kultūrām. Pamatā tā ir izpratne pat teksta slāņu atklāšanu caur valoddarbību.
2. Metodiskie ieteikumi muzikālā, horeogrāfiskā, spēļu u.c. materiāla apguvei (tautas mūzikas, dejas valodai ir savas īpatnības, atšķirīgas no mūsdienās lietotajām, lai tās apgūtu, ir vajadzīga speciāla sagatavotība).
3. Tradicionālā teksta pielietošanas metodikas darbā ar bērniem: 1) tradicionālā teksta savdabības, kas atspoguļo kultūras konteksta tipoloģiskās atšķirības, apguve (tradicionālās kultūras valodu apguve). 2) darbs pie bērnu folkloras leksisko rezervju paplašināšanas, balstot uz tām bērnu radošo pašizpausmi.

Šajā procesā ir jārespektē šo divu kultūru patstāvība un nesavienojamība, no otras puses nepieciešamība un vajadzība nodrošināt šo kultūru mijiedarbi.

Īpaša svarīgs mūsdienu situācijā ir informācijas popularizēšana, kas saistīta ar tradicionālās kultūras kā vērtības saglabāšanas darbu. Kā jau minēju iepriekš, efektīgs darbs ar folkloras materiālu nav iespējams tad, ja tas nerod atbalsi speciālistu vidē, un plašās sabiedrības masās. Arvien biežāk nākas saskarties ar absolūtu sabiedrības neinformētību par tradicionālās kultūras saglabāšanas jautājumiem. Šai sakarā ir vajadzīgi ne tikai zinātniski pētījumi, bet populārzinātniskas publikācijas par tradicionālās kultūras pedagoģijas jautājumiem.





Literatūra:
1. .. . .1983.
2. A.K. . . 1991,
3. .. . - . . . 1993.
4. .. . . 1995
5. ..,,” ( ). 腠 .: , 2002..
6. D.. , .:1994, 735cmp.
7. ..,, ”: . .,, ”. ,,XI ”. III. . . 1998. .38
8. ո. Homo Ludens.
9. . .- ., 1994.
10. Latviešu tautas ticējumi, IIV/ Sakārt. P.Šmits. Rīga: LFK, 1940. 1941.
11. -K. . M. 1983, 185.
12. .. 帠 . . 1957,
13. C. . Metodiskais materiāls masku tradīciju festivālam. Rīga: Tautas mākslas centrs, 2002.
14. .. . . : , 1994, 310.
15. . . .2.
16. .. . .: , 1995,
17. a.. . . .2. : , 1925,
18. ..: . : - , 2006, 77.


: