Студия аутентичного фольклора «Ильинская пятница»
Студия аутентичного фольклора «Ильинская пятница»

Главное меню Главная страница arrow Latvieshu valodaa arrow Gitas Lanceres report~a Latvijas Radio 3 Klasika raidijum
Главная страница
Общая информация
Новости студии
Дискография
Новости вокруг
Latvieshu valodaa
На русском языке
In English
Статьи С.Оленкина
Рефераты
Методички
Отчеты
Песни
.:: Фотогалерея ::.
Фотографии участников
«Олень по бору...» 2009
Baltica 2009
Фестиваль масок в Дагда
Там по маёвуй роси 2006
Там по маёвуй роси 2005
На фестивалях
Народные исполнители
Рукоделие
Наша история
Наша коллекция
Обложки компакт-дисков
---===---
Контакты
Фотогалерея
Поиск по сайту
Схема сайта
Архив новостей
Рекомендуйте нас
Ссылки
Гостевая книга



---===---



Gitas Lanceres report~a Latvijas Radio 3 Klasika raidijum

Версия для печати Отправить на e-mail

Pēdējā brīdī, bet īstajā laikā

Gita Lancere, Latvijas Radio 3 Klasika

Mākslinieciskajai mūzikai, kas domāta estētiskam baudījumam, ir raksturīga pieklusināta skaņa, savukārt ekstātiskā stāvokļa sasniegšanai balss tiek veidota neikdienišķā intonācijā, atstājot spēcīgu, satriecošu iespaidu. Dziedātājs dzied ļoti augstu… galvas reģistrā un nedabiskā balsī…”

Šādi vācu muzikologs Kurts Zakss raksturo etnogrāfisko dziedāšanas manieri, uzsverot tās atšķirīgo iedabu no mūzikas, ko viņš nosauc par māksliniecisko. Un viņam ir pilnīga taisnība tajā ziņā, ka etnogrāfiskajā dziedāšanā mākslinieciskie mērķi patiesi nav pirmajā plānā – te svarīgāks ir afekts, mūzika kā rituāla sastāvdaļa jeb tas, ko cienījamais muzikologs nosauc par ekstātisko stāvokli.

Zūdot zemkopju rituāliem, etnogrāfiskā dziedāšana paliek vēsturiskā relikta statusā. Pilsdrupas kā vēstures liecību cilvēce ir iemācījusies cienīt, bet to, kā šodien dzied nedaudzie, pārsvarā Latgalē sastopamie etnogrāfiskie ansambļi, daudzi arī visādā ziņā izglītoti ļaudis uzskata par vecu un neskolotu cilvēku neprasmi dziedāt skaisti. Diemžēl, kā marta sākumā laikrakstā Kultūras Forums raksta Iveta Tāle, «folkloras ansambļu kustība, kas sākās pagājušā gadsimta 70. gados, dažādu iemeslu dēļ tā arī nenodibināja ciešas saites ar etnogrāfiskās dziedāšanas tradīcijām. Absolūti lielākajai daļai no vairāk nekā simts Latvijas folkloras kopām šodien ir miglains priekšstats par etnogrāfisko dziedāšanu.» Iemeslu tam Iveta meklē izglītības sistēmā, kas nesniedz iespēju profesionāli apgūt tradicionālo dziedāšanu. Piebildīsim – arī spēlēšanu ne. Latvijā 21. gadsimta sākumā vēl ir atrodamas tautas dziedātājas un tautas muzikanti (un Eiropas kontekstā tā ir unikāla situācija), bet jelkādas zināšanas par tradicionālo mūziku profesionālā līmenī nav iespējams iegūt. Līdz šim esam tikai skumji raudzījušies, kā jau gadu desmitiem Lietuvas Mūzikas akadēmijā darbojas folkloras speciālisti. Savukārt Igaunijā Vīlandes mūzikas skolā ir tautas mūzikas nodaļa. Nemaz nerunāsim par Sibēliusa Mūzikas akadēmiju Somijā, kur tautas mūzikas nodaļa ļoti veiksmīgi darbojas jau kopš 60. gadiem. Cenšoties labot šo situāciju, Latvijas Mūzikas akadēmija šogad iesāks jaunu studiju programmu Tradicionālā mūzika, pie kuras izveides ilgāku laiku rūpīgi strādājuši četri cilvēki – Mārtiņš Boiko, Anda Beitāne, Ilma Grauzdiņa un Ieva Tihovska.

Anda Beitāne: Šī studiju programma rodas pēdējā brīdī, bet arī īstajā laikā, jo Latvijā pašlaik noris ļoti nopietnas diskusijas gan par tradicionālo dziedāšanu, gan arī par instrumentu spēli. Tātad praksē procesi ir sākušies, un pienācis laiks tos institucionalizēt vienā augstskolā – un kādēļ lai tā nebūtu Mūzikas akadēmija, ja reiz runa ir par tradicionālo mūziku?

Strādājot pie studiju programmas Tradicionālā mūzika, tās veidotāji nonāca pie secinājuma, ka ir par agru to veidot kā patstāvīgu programmu, tādēļ tā būs mūzikas vēstures un teorijas programmas apakšprogramma.

AB: Esmu priecīga, ka ir tieši tā. Tas ir loģiski, ka šī programma ir muzikoloģijas programmas ietvaros. Jo mums nebija jāpielāgojas, mēs nekādas nodevas nemaksājam – mēs paņemam no mūzikas teorijas un vēstures to, kas ir nepieciešams tradicionālās mūzikas speciālistam. Lai varētu profesionāli spriest, cilvēkam ir svarīgi zināt kontekstu. Jo plašāks un pilnīgāks šis konteksts būs, jo labāk. Tādēļ mūsu studenti iepazīs ne tikai tradicionālo mūziku, tās vēsturi, dažādās izpausmes un formas, bet arī profesionālās mūzikas vēsturi. Protams, viņiem būs nepieciešamas arī zināšanas mūzikas teorijā – tās zināšanas, kas vajadzīgas jebkuram mūziķim praktiķim, lai varētu brīvi un dzīvi muzicēt, neesot piesaistītam pie notīm.

Studiju programmas mērķi ir, pirmkārt, sagatavot speciālistus, kas varētu darboties kā organizatori un pedagogi tradicionālās mūzikas mūsdienu praksē – folkloras ansambļu kustībā, arī izglītības sistēmā. Viņi varētu būt kolektīvu vadītāji, iespējams, arī tradicionālās kultūras un mūzikas centru vadītāji. Otrkārt, sagatavot tradicionālās mūzikas izpildītājus – gan vokālistus, gan instrumentālistus, kas no viņu amata brāļiem atšķirtos ar to, ka orientētos tradicionālajā kultūrā un pārzinātu arī dažādus reģionālos stilus.

AB: Blakus tam, ka viņi visi dziedātu un spēlētu, mums ir ļoti vajadzīgi arī tradicionālās mūzikas dokumentētāji un pētnieki. Tieši tāpēc ir būtiski, ka būsim kopā ar muzikologiem – t. i., zinātniski orientētiem cilvēkiem, jo mēs gribētu arī, lai mūsu dziedātāji un spēlētāji, pabeidzot studijas, būtu spējīgi spriest, vispārināt, dokumentēt un pētīt.

Gita Lancere: Jūsu mērķi ir visai grandiozi! Vai pietiks zināšanu un iespēju to visu realizēt?

AB: Jā, mēs esam drosmīgi, bet domājam, ka esam spējīgi realizēt visai daudz. Ja mums pietrūks pašu spēku, pastāv iespēja pieaicināt kādu palīgā – augstākajā izglītībā iespējamas brīnišķīgas apmaiņas programmas. Mēs noteikti domāsim par vieslektoriem, tagad ir iespējams gan mūsu studentus, gan pasniedzējus arī aizsūtīt pamācīties ārpus Latvijas. Vispār par tradicionālās mūzikas programmu var teikt, ka ir divas iespējas: var nedarīt neko, jo vienmēr būs kāds jautājums, kur pietrūkst izpētes, nav izstrādātas metodikas utt. Otra iespēja ir darīt iespēju robežās. Mēs esam interesantā situācijā – Latvijā vēl ir dzīvas tradīcijas. Mums ir bagāti arhīvi – ne vienmēr sistematizēti, taču tie ir. Savukārt, piemēram, muzicēšanas jomā valda absolūts diletantisms. Etnomuzikoloģija ir labākā situācijā – lai gan Latvijā cilvēku, kas sevi varētu dēvēt par etnomuzikologiem, nav pārāk daudz, tomēr ar teorētiskajiem jautājumiem studiju programmā mēs varētu tikt galā tīri labi. Bet praktiskajā jomā mums ir lielas problēmas. Tomēr daži cilvēki – praktiķi mums ir. Un te pastāv arī minētā vieslektoru un viesmuzikantu uzaicināšanas iespēja.

Iztēlē jau skatot vīzijas, kā mūsu tradicionālās mūzikas programmas studenti brauc veikt lauka pētījumus uz Albāniju vai Polinēziju, kā apmaiņas programmas ietvaros mūsu studenti mācās, piemēram, Islandē, bet Baltijas tautu tradicionālo mūziku pie mums studē zviedru un kanādiešu studenti, kā lekcijas Rīgā lasa izcili Eiropas un Amerikas etnomuzikologi, atminos, ka Latvijā mums ir arī savi resursipiemēram, Folkloras pedagoģijas centra Tradīcija vadītājs Sergejs Oļonkins. Viņš ir izstrādājis un savā ansamblī Iļjinskaja Pjatņica ļoti veiksmīgi izmanto etnogrāfiskās dziedāšanas mācību metodiku. Februāra beigās centrs rīkoja semināru Etnogrāfiskās dziedāšanas apguves metodikas, kas bija orientēts tieši uz latviešu publiku.

Sergejs Oļonkins: Man daudzkārt nācies dzirdēt speciālistu viedokli, ka latviešu etnogrāfiskā dziedāšana būtiski atšķiras no krievu. Protams, katras tautas kultūra ir unikāla un neatkārtojama. Tomēr dažkārt dažādās, pavisam atšķirīgās kultūrās vērojamas tipoloģiski radniecīgas parādības. Šis universālais likums attiecas arī uz etnogrāfisko dziedāšanu.

Sergejaprāt, etnogrāfiskā dziedāšana visvieglāk apgūstama bērnībā, jo tas ir normāls un dabisks bērna balss stāvoklis.

SO: Bērni cits ar citu bieži vien komunicē tādā pašā skaņā, kāda ir raksturīga etnogrāfiskajai dziedāšanai. Tādējādi viņi ļoti ātri uztver būtību, turklāt viņi labi prot atdarināt to, ko dzird skaņu ierakstā. Un šādi vienmēr esam pārmantojuši tradīciju – klausoties un atdarinot (no intervijas Latvijas Radio raidījumam Austras koks).
Sergejs savu metodiku ir izstrādājis, meklējot un eksperimentējot, strādājot ar teicējām un smeļoties pieredzi semināros, meistarklasēs un festivālos, kā arī sadarbībā ar Maskavas un Pēterburgas konservatoriju speciālistiem. Rezultāts bija redzams, pareizāk, dzirdams minētajā seminārā, kur četras krievu meitenes no ansambļa Iļjinskaja Pjatņica demonstrēja latviešu ieražu melodijas no dažādiem Latvijas novadiem – viņas tās apguva, klausoties skaņu ierakstus un izmantojot Sergeja metodiku. Pirms tam Sergejs bija rūpīgi analizējis pieejamos skaņu ierakstus, piemēram, Lielvārdes daudzbalsības piemērus, kas šodien atrodami vien arhīva ierakstos. Viņa komentārs atklāj iedziļināšanos un arīdzan izpratni.

Rakstu pilnībā lasiet žurnāla Mūzikas Saule jaunajā numurā


Сделать закладку на эту страницу:

 

Добавить комментарий

:D:lol::-);-)8):-|:-*:oops::sad::cry::o:-?:-x:eek::zzz:P:roll::sigh:


Автотранслитерация: выключена


Защитный код
Обновить

« Предыдущий документ



Все права принадлежат их обладателям. Остальные - © Традиция. 2004-2016
Яндекс цитирования