arrow arrow Gita Lancere Malienas pievilkshanas speks
Latvieshu valodaa
In English
.
.:: ::.
... 2009
Baltica 2009
2006
2005
-
---===---



---===---



Gita Lancere Malienas pievilkshanas speks

    e-mail

Malienas pievilkšanas spēks

(Raksts ir publicets Kulturas Forums laikraksta)
Pareiza un nepareiza dziedāšana
Etniskās Kultūras centra rīkotajā bērnu dziedāšanas konkursā Dziesmu dziedu, kāda bija klausītāju rindā sēžu blakus vienai no Suitu sievu dziedātājām. Ikpa laikam man no viņas tiek pa replikai vai komentāram: Tā nu gan bija smuka dziesma! vai Paskat, cik augsti papēži! Kā, uz tādiem stāvot, var padziedāt?, vai Šito meiteni es pazīstu viņa ir bārene, bet, re, kā dziedāt iemācījusies!
Un neviena komentāra par to, ka tā ir pareizi dziedāt, bet šitā nepareizi, ka latvieši jau nu gan tā nedzied!

Jo suitenes pašas dzied skaņajā tautas balsī nevis dūdo kā sieviešu vokālais ansamblis. Viņas zina, kā dziedāt un, zina arī, ka dziedāt var tā un šitā. Tādēļ viņām Latgales balsi negriež ausīs, pretēji vairumam Latvijas (vienalga Kurzemes, Vidzemes, Zemgales vai pašas Latgales) iedzīvotāju.
To gan, šķiet, nevar teikt par tiem klausītājiem, kuri 21.aprīlī bija sanākuši Reformātu baznīcā uz Liepnas tradīciju vakaru. Zāle pārpildīta, klausītāji stāv arī kājās. Unvakara programmā Liepnas un kaimiņu Pededzes pagasta tradicionālās daudzbalsīgās dziesmas, kā arī pa dancim un ziņģei. Pievilkšanas spēks noteikti ir tradicionālās dziedāšanas grupa Saucējas, kas Latvijas latviskajā kultūrā šobrīd vienīgās konsekventi kopj etnogrāfiskās dziedāšanas tradīcijas. Betsava pievilcība droši vien ir arī Liepnas vārdam.
Maliena
Liepna ir maliena tāpat kā maliena ir arī Nereta, Rucava, Krāslava vai Kārsava. Unmaliena ir vieta, kur savējam blakus ir kas cits, cita tradīcija. Liepnai tuvu atrodas Krievija, Rucavai, Neretai Lietuva. Kā spēcīgās blakus dzīvojošās tradīcijas ietekmējušas Latvijas malienas, ir maz pētīts fenomens vien mēdzam retoriski uzdot jau, šķiet, folklorista Jēkaba Vītoliņa laikos izteikto jautājumu: vai Dienvidkurzemes tradicionālais daudzbalsīgais dziedājums, t.s. leitis nav radies lietuviešu tautas mūzikas ietekmē (atkarībā no iedziļināšanās pakāpes parasti atrodam argumentus gan par, gan pret šādu iespējamību). NebaLatvijas malienas vien ir bijušas citu ietekmē Dienvidigaunijā sastopamās refrēndziesmas (kas nebūt nav raksturīga parādība mūsu ziemeļu kaimiņiem) visticamāk tomēr ir latviešu refrēndziesmu tradīcijas atspulgs igauņu tradicionālajā mūzikā.
Liepnas tradīcija, kas atšķiras gan no kaimiņos Balvu pusē atrodamās spēcīgās tradīcijas, gan vēl jo vairāk no ziemeļaustrumu Vidzemes mūzikas, šķiet, arī ir bijusi auglīga radošā laboratorija, kur savukārt sajūtama krievzemiešu gluži fiziskais tuvums. T.s. pleskas jeb tradicionālās dejas ar dziedāšanu, arī ritmiskā kustēšanās kāzu dziesmās (tricināšanās), šķiet, uzrāda kādu kopību ar austrumu kaimiņnovadiem.
Praktiķi
Tik daudzu šķiet, iespējams un visticamāk klātbūtne pēdējās rindkopās ir vien apliecinājums tam, ka latviešu tradicionālā mūzika Latvijā ir mazpētīts objekts, un aktīvākie pētītāji brīžiem ir praktiķi tādi kā Saucējas. Tādēļ tādu kultūrdzīves faktu kā Liepnas tradīciju vakars vērtēt ar kritisku prātu neļauj ne prāts, ne sajūtas. Apsveicams jau, pirmkārt, ir tas, ka Saucējas šī pasākuma programmu veidojušas tik visaptverošu ietverot Māra Jansona unikālos Liepnas teicēju video dokumentējumus un neaizmirstot, ka Liepnā ir nevien dziedāts (un dziedātas gan kāzu un talku dziesmas, gan arī izvērstas un dvēseli aizgrābjošas ziņģes), bet arī jo sirsnīgi dancots. Tādēļ īsti laucinieciskā garā Liepnas vakarā muzicē Ansis Bērziņš un Jurģis Ukrins. Unvēl klausītāju un skatītāju priekšā tiek aicināta arī folkloras studija Iļjinskaja Pjatņica. Gankā Saucēju domubiedre un pat savā ziņā skolotāja etnogrāfiskās dziedāšanas apguvē, gan, domāju, tādēļ, lai atgādinātu par Liepnas ģeogrāfisko atrašanās vietu. Betvissvarīgākā šajā vakarā neapšaubāmi ir pašu liepniešu starp viņiem arī Ilgas Reiznieces ģimenes (vecākās, vidējās un jaunākās paaudzes) klātbūtne. Jotā apliecina, ka folkloras kustībā, kam Latvijā mūžs 20 25gadu garumā mērāms, ir noslēdzies viens loks, un, cerams, sāciesjauns.
No novadiem uz pagastiem
80. gadu beigās Rīgā tika rīkoti Latvijas novadu Latgales, Kurzemes, Zemgales, Vidzemes tradīciju vakari t. i., etnogrāfisko un folkloras ansambļu koncerti. Toreizējā Filharmonijas zāle šajos vakaros bija pārpildīta, apliecinot Rīgas latgaliešu, kurzemnieku u.c. vēlmi sevi identificēt kā kādam novadam piederīgus. Piederības jeb sakņu sajūta ir folkloras kustības galvenais pievilkšanas un arī virzošais spēks folklorā es vairs neesmu viens, te es esmu viens no, un šis no aptver gan lielu ļaužu pulku, gan arī vēsturisku dimensiju. Mēs, latgalieši vai mēs, kurzemnieki toreiz, 80. gadu nogalē bija pietiekams sevis apzināšanās līmenis. Tautasdziesma Sadzīdami, mēs muoseņis uz Filharmonijas skatuves un zālē tika dziedāta visdažādākajās Latgales izloksnēs, bet tā vienoja visus kā latgaliešus.
Mazāku vērību tajā laikā guva atsevišķu etnogrāfisko ansambļu vai teicēju koncerti, kas taču arī tika rīkoti galvenokārt Zinātņu Akadēmijas Folkloras krātuves rīkoto zinātnisko konferenču ietvaros. Acīmredzot, bija nepieciešams tieši tik ilgs laiks un tieši tik liels atsevišķu entuziastu darbs, lai viena pagasta šajā gadījumā Liepnas vārds sabiedrībā gūtu tādu rezonansi.
Un vēlreiz par pareizo dziedāšanu
Saucējas un viņu vadītāja Iveta Tāle īsteno to, par ko Latvijas folkloras kustībā gadiem ilgi tiek runāts galvenokārt vēlējuma izteiksmē repertuāru un dziedāšanu viņas mācās tieši no teicējām: Viļakas/Upītes tradīciju no Margaritas Šakinas, Liepnas galvenokārt no video un audio ierakstiem. Arī pie Ilgas Reiznieces mātesmāsas izcilās teicējas Mildas Valteres Saucējas vēl paguva aizbraukt. 80. gados arī Skandinieki sāka iet šo ceļu brauca pie teicējām, mācījās viņu repertuāru. Tomēr pārāk iedziļināties kādā tradīcijā viņiem liedza sociālā loma
Skandinieki noteikti bija atmodas laika karogneši, no kā izrietēja milzīga koncertu un uzstāšanās slodze. Iespējams, traucēja arī pamatīgākas intereses trūkums. Etnogrāfisko dziedāšanu mācīties no skaņu ierakstiem pamēģinājuši arī Grodi, varbūt vēl kāds ansamblis, kas to īpaši afišēt nav vēlējies. Unatkal negaidīti sāk polarizēties viedokļi šoreiz jau pašā folkloras kustībā. Saucēju neatlaidīgais mērķtiecīgums ir ieguvis arī kritiķus, kas ansamblim pārmet pretendēšanu uz vienīgā pareizā dziedāšanas veida pārstāvēšanu. Nav, manuprāt, Saucējām tādu ambīciju. Viņas varētu pretendēt vienīgi uz to, ka iet vienu no iespējamiem un, šķiet, perspektīvāko ceļu tradīciju apguvē. Betpar to, ka ir jāpaspēj paņemt, saņemt un pārņemt visu iespējamo no vēl dzīvajām tautas dziedātājām, mums taču vairs nav jāstrīdas?

:

 

:D:lol::-);-)8):-|:-*:oops::sad::cry::o:-?:-x:eek::zzz:P:roll::sigh:


:





«   »



. - © . 2004-2016