Студия аутентичного фольклора «Ильинская пятница»
Студия аутентичного фольклора «Ильинская пятница»

Главное меню Главная страница arrow Новости вокруг arrow Gitas Lancere intervija ar Sergejam Olenkinam
Главная страница
Общая информация
Новости студии
Дискография
Новости вокруг
Latvieshu valodaa
На русском языке
In English
Статьи С.Оленкина
Рефераты
Методички
Отчеты
Песни
.:: Фотогалерея ::.
Фотографии участников
«Олень по бору...» 2009
Baltica 2009
Фестиваль масок в Дагда
Там по маёвуй роси 2006
Там по маёвуй роси 2005
На фестивалях
Народные исполнители
Рукоделие
Наша история
Наша коллекция
Обложки компакт-дисков
---===---
Контакты
Фотогалерея
Поиск по сайту
Схема сайта
Архив новостей
Рекомендуйте нас
Ссылки
Гостевая книга



---===---



Gitas Lancere intervija ar Sergejam Olenkinam

Версия для печати Отправить на e-mail

Gitas Lanceres intervija ar Sergejam Olenkinam.
(Tika publicēta laikrakstā “Ķultūras Forums”)
- Kā dzima Tava interese par etnogrāfisko dziedāљanu?
- Es pats etnogrāfisko mūziku pirmoreiz “sadzirdēju” tādā mazliet dīvainā, pat ekstravagantā situācijā. Braucienā uz Pēterburgu man pēkљņi sākās apendicīta lēkme, nokļuvu slimnīcā, kur mani operēja. No rīta es pamostos jau savā istabiņā,

un mani palātas biedri, divi puiši saka: ”Labi, ka pamodies! Vai mēs tagad drīkstam ieslēgt radio?” Es, protams, piekritu, un viņi radio ieslēdza, bet tur dziedāja kaut kāds etnogrāfiskais ansamblis – pēc šodienas pieredzes varu teikt, ka tas visdrīzāk bija kāds Ziemeļkrievijas ansamblis. Acīmredzot man pēc narkozes un visas tās stresa situācijas bija visai saasināta uztvere, un man sāka rādīties ļoti spilgti tēli, kaut kas līdzīgs redzes halucinācijām. Es redzēju zemnieku māju, uguni pavardā, sēdošu sievieti – visu šo ainu līdz vissmalkākajām detaļām. Tā mani bija iespaidojis šī dziedājuma dzīvīgums, dabiskums! Acīmredzot visa milzīgā dzīves pieredze, kas bija šo sieviešu dziedājumā, izteikta caur viņu balsīm, dziedājumu, uz mani iedarbojās tieši un visai satriecoši. Šīs dziedātājas visu mūžu bija dzīvojušas aci pret aci ar dabu, visai smagā darbā, tālu no civilizācijas – arī no masu informācijas līdzekļiem, no pilsētas kultūras. Viņu pasaule ļoti atšķīrās no mūsu, pilsētas cilvēku pasaules, un viss viņu mūžs bija viņu balsīs!

- Tātad, etnogrāfisko dziedāšanu Tu “sadzirdēji”, tā teikt, narkozes apdullināts. Bet tā taču nebija Tava pirmā sastapšanās ar folkloru?
- Protams, nē. Es līdz tam jau biju par etnogrāfiju un folkloru interesējies, pirku grāmatas, plates. Toreiz etnogrāfiskos ansambļus – gan latviešu, gan krievu — diezgan daudz varēja dzirdēt radio. Gadījās pat tā, ka, ejot pa ielu, pēkšņi dzirdu -veikalā skan radio, un dzied kāds ansamblis. Es tad gāju iekšā veikalā, stāvēju un klausījos, līdz raidījums beidzās. Es palīdzēju folkloristiem atšifrēt viņu ekspedīciju ierakstus, tādējādi pats iemācījos diezgan daudz tautasdziesmu, bet es nekad nebiju domājis ar to visu nodarboties nopietnāk, par etnogrāfisko dziedāšanu pat nedomāju. Reiz mēs ar divām pazīstamām meitenēm klausījāmies folkloras ierakstus un nolēmām, ka vajadzētu pašiem pamēģināt dziedāt. Mēs ļoti apzinīgi divas trīs reizes nedēļā nācām kopā un mēģinājām, bet reiz nolēmām savu dziedāšanu ierakstīt. Ierakstījām, noklausījāmies, un mūsu ansamblis tūlīt pat izjuka. Bet es ieinteresējos. Uzzināju, ka Ļeņingradas konservatorijā nodarbojas ar etogrāfisko dziedāšanu, tobrīd iznāca arī plate ar Ustjas novada dziesmām Ļeņingradas konservatorijas ansambļa ieskaņojumā. Klausījos un konstatēju, ka dzied jauni cilvēki, un viņiem patiešām skan tā kā etnogrāfiskiem ansambļiem. Protams, ne jau tik spēcīgi un piepildīti, bet tomēr ļoti līdzīgi. Tātad, tas ir iespējams! Es saņēmu drosmi un devos uz Ļeņingradas konservatoriju, un man laimējās – nokļuvu tieši festivālā. Tur bija tādi spēcīgi ansambļi kā “Narodnij Prazdņik”, “Kazačij Krug” – es to visu “dzīvā veidā” izdzirdēju, un iespaids bija tik satriecošs, ka es nolēmu – tas ir mans liktenis!

- No kā Tu līdz ar to atteicies? Kas piepildīja Tavu dzīvi līdz tam?
- Mans interešu loks bija ļoti plašs. Es rakstīju dzejoļus un stāstus. Piedalījos pat Latvijas Rakstnieku Savienības semināros, bijām tāds jaunu dzejnieku pulciņš — man tur joprojām ir daudz paziņu. Vēlāk gan sapratu, ka tas nav īsti tas, ar ko gribu nodarboties, un sāku gleznot. Mācījos Birutas Delles studijā, un man pat tīri labi veicās. Tad nāca kārtējā vērtību pārvērtēšana, un arī tam es “pārvilku strīpu”. Tad ļoti aizrāvos ar psiholoģiju, mēģināju pat iestāties Maskavas un Ļeņingradas universitātēs, bet neizdevās. Ļoti daudz lasīju, “aizurbos” pat līdz psihoanalīzei, Junga teorijām, “neojungismam”. Apprecējos, un arī ar psiholoģijas studijām bija cauri. Bet tāda caurviju interese man visu laiku bija par etnogrāfiju – arī saistībā ar psiholoģiju, ar valodu un mītoloģiju.

- Kas no visām Tavām interesēm ir aktuāls arī šodien?
- Ar ļoti siltām jūtām es atceros gleznošanu. Vēl tagad reizēm iedomājos, ka būtu jauki uzmest kādu etīdi, kaut ko uzgleznot. Bet absolūti nav laika – mans darbs paņem visu manu laiku un spēkus.

- Kur un kā Tu pats apguvi etnogrāfisko dziedāšanu?
- Man nav muzikālās izglītības, neesmu arī sistemātiski kaut kādās mācību iestādēs apguvis etnogrāfisko dziedāšanu. Tas ir noticis etnogrāfiskajās ekspedīcijās un dažādos semināros, konferencēs, meistarklasēs, festivālos – pārsvarā, protams, Krievijā. Man ir laba sadarbība ar Pēterburgas un Maskavas konservatorijām, ar Krievijas Folkloras Savienību. Festivālos parasti ir meistardarbnīcas, kurās folkloristi – no dažādām vietām, reizēm arī no dažādām valstīm dalās savā pieredzē, stāsta par to, kā viņi paši apgūst etnogrāfisko materiālu. Reizēm tādas meistardarbnīcas ir ļoti produktīvas – pat vērtīgākas par kādiem kursiem vai semināriem. Un tomēr pamatu pamatā es visu esmu apguvis pats – tas ir bijis ļoti ilgstošs un darbietilpīgs process, pastāvīgi meklējumi un eksperimenti, kuru rezultātā es reizēm esmu arī pazaudējis balsi, cenšoties saprast to, kā tautas mūzikā tiek veidota skaņa, kā veidojas elpas balsts



 

Добавить комментарий

:D:lol::-);-)8):-|:-*:oops::sad::cry::o:-?:-x:eek::zzz:P:roll::sigh:


Автотранслитерация: выключена


Защитный код
Обновить

« Предыдущий документ   Следующий документ »



Все права принадлежат их обладателям. Остальные - © Традиция. 2004-2016
Яндекс цитирования