20
Ср, нояб

Gitas Lancere intervija ar Sergejam Olenkinam

Новости вокруг

Gitas Lanceres intervija ar Sergejam Olenkinam.
(Tika publicēta laikrakstā “Ķultūras Forums”)
- Kā dzima Tava interese par etnogrāfisko dziedāљanu?
- Es pats etnogrāfisko mūziku pirmoreiz “sadzirdēju” tādā mazliet dīvainā, pat ekstravagantā situācijā. Braucienā uz Pēterburgu man pēkљņi sākās apendicīta lēkme, nokļuvu slimnīcā, kur mani operēja. No rīta es pamostos jau savā istabiņā,

un mani palātas biedri, divi puiši saka: ”Labi, ka pamodies! Vai mēs tagad drīkstam ieslēgt radio?” Es, protams, piekritu, un viņi radio ieslēdza, bet tur dziedāja kaut kāds etnogrāfiskais ansamblis – pēc šodienas pieredzes varu teikt, ka tas visdrīzāk bija kāds Ziemeļkrievijas ansamblis. Acīmredzot man pēc narkozes un visas tās stresa situācijas bija visai saasināta uztvere, un man sāka rādīties ļoti spilgti tēli, kaut kas līdzīgs redzes halucinācijām. Es redzēju zemnieku māju, uguni pavardā, sēdošu sievieti – visu šo ainu līdz vissmalkākajām detaļām. Tā mani bija iespaidojis šī dziedājuma dzīvīgums, dabiskums! Acīmredzot visa milzīgā dzīves pieredze, kas bija šo sieviešu dziedājumā, izteikta caur viņu balsīm, dziedājumu, uz mani iedarbojās tieši un visai satriecoši. Šīs dziedātājas visu mūžu bija dzīvojušas aci pret aci ar dabu, visai smagā darbā, tālu no civilizācijas – arī no masu informācijas līdzekļiem, no pilsētas kultūras. Viņu pasaule ļoti atšķīrās no mūsu, pilsētas cilvēku pasaules, un viss viņu mūžs bija viņu balsīs!

- Tātad, etnogrāfisko dziedāšanu Tu “sadzirdēji”, tā teikt, narkozes apdullināts. Bet tā taču nebija Tava pirmā sastapšanās ar folkloru?
- Protams, nē. Es līdz tam jau biju par etnogrāfiju un folkloru interesējies, pirku grāmatas, plates. Toreiz etnogrāfiskos ansambļus – gan latviešu, gan krievu - diezgan daudz varēja dzirdēt radio. Gadījās pat tā, ka, ejot pa ielu, pēkšņi dzirdu -veikalā skan radio, un dzied kāds ansamblis. Es tad gāju iekšā veikalā, stāvēju un klausījos, līdz raidījums beidzās. Es palīdzēju folkloristiem atšifrēt viņu ekspedīciju ierakstus, tādējādi pats iemācījos diezgan daudz tautasdziesmu, bet es nekad nebiju domājis ar to visu nodarboties nopietnāk, par etnogrāfisko dziedāšanu pat nedomāju. Reiz mēs ar divām pazīstamām meitenēm klausījāmies folkloras ierakstus un nolēmām, ka vajadzētu pašiem pamēģināt dziedāt. Mēs ļoti apzinīgi divas trīs reizes nedēļā nācām kopā un mēģinājām, bet reiz nolēmām savu dziedāšanu ierakstīt. Ierakstījām, noklausījāmies, un mūsu ansamblis tūlīt pat izjuka. Bet es ieinteresējos. Uzzināju, ka Ļeņingradas konservatorijā nodarbojas ar etogrāfisko dziedāšanu, tobrīd iznāca arī plate ar Ustjas novada dziesmām Ļeņingradas konservatorijas ansambļa ieskaņojumā. Klausījos un konstatēju, ka dzied jauni cilvēki, un viņiem patiešām skan tā kā etnogrāfiskiem ansambļiem. Protams, ne jau tik spēcīgi un piepildīti, bet tomēr ļoti līdzīgi. Tātad, tas ir iespējams! Es saņēmu drosmi un devos uz Ļeņingradas konservatoriju, un man laimējās – nokļuvu tieši festivālā. Tur bija tādi spēcīgi ansambļi kā “Narodnij Prazdņik”, “Kazačij Krug” – es to visu “dzīvā veidā” izdzirdēju, un iespaids bija tik satriecošs, ka es nolēmu – tas ir mans liktenis!

- No kā Tu līdz ar to atteicies? Kas piepildīja Tavu dzīvi līdz tam?
- Mans interešu loks bija ļoti plašs. Es rakstīju dzejoļus un stāstus. Piedalījos pat Latvijas Rakstnieku Savienības semināros, bijām tāds jaunu dzejnieku pulciņš - man tur joprojām ir daudz paziņu. Vēlāk gan sapratu, ka tas nav īsti tas, ar ko gribu nodarboties, un sāku gleznot. Mācījos Birutas Delles studijā, un man pat tīri labi veicās. Tad nāca kārtējā vērtību pārvērtēšana, un arī tam es “pārvilku strīpu”. Tad ļoti aizrāvos ar psiholoģiju, mēģināju pat iestāties Maskavas un Ļeņingradas universitātēs, bet neizdevās. Ļoti daudz lasīju, “aizurbos” pat līdz psihoanalīzei, Junga teorijām, “neojungismam”. Apprecējos, un arī ar psiholoģijas studijām bija cauri. Bet tāda caurviju interese man visu laiku bija par etnogrāfiju – arī saistībā ar psiholoģiju, ar valodu un mītoloģiju.

- Kas no visām Tavām interesēm ir aktuāls arī šodien?
- Ar ļoti siltām jūtām es atceros gleznošanu. Vēl tagad reizēm iedomājos, ka būtu jauki uzmest kādu etīdi, kaut ko uzgleznot. Bet absolūti nav laika – mans darbs paņem visu manu laiku un spēkus.

- Kur un kā Tu pats apguvi etnogrāfisko dziedāšanu?
- Man nav muzikālās izglītības, neesmu arī sistemātiski kaut kādās mācību iestādēs apguvis etnogrāfisko dziedāšanu. Tas ir noticis etnogrāfiskajās ekspedīcijās un dažādos semināros, konferencēs, meistarklasēs, festivālos – pārsvarā, protams, Krievijā. Man ir laba sadarbība ar Pēterburgas un Maskavas konservatorijām, ar Krievijas Folkloras Savienību. Festivālos parasti ir meistardarbnīcas, kurās folkloristi – no dažādām vietām, reizēm arī no dažādām valstīm dalās savā pieredzē, stāsta par to, kā viņi paši apgūst etnogrāfisko materiālu. Reizēm tādas meistardarbnīcas ir ļoti produktīvas – pat vērtīgākas par kādiem kursiem vai semināriem. Un tomēr pamatu pamatā es visu esmu apguvis pats – tas ir bijis ļoti ilgstošs un darbietilpīgs process, pastāvīgi meklējumi un eksperimenti, kuru rezultātā es reizēm esmu arī pazaudējis balsi, cenšoties saprast to, kā tautas mūzikā tiek veidota skaņa, kā veidojas elpas balsts

- Tavs darbs šobrīd ir folkloras studija „Iļjinskaja Pjatņica”, kas šogad svin savu 15. pastāvēšanas gadskārtu. Bet kāds bija sākums?
- Kad es atbraucu no Pēterburgas, devos uz mūzikas skolu un aizrautībā degošām acīm stāstīju par to, ka, lūk, pastāv tāds fenomens kā folklora. Krievi, kas dzīvo Latvijā, par folkloru īpaši neinteresējas, tomēr es pratu cilvēkos kaut kādu interesi izraisīt, un uz pirmo mēģinājumu pie manis atnāca 15 cilvēki. Tiesa, daži aizbēga jau tūlīt, citi pēc kāda laika. Tomēr liela daļa palika. Tobrīd mēs mēģinājām pie manis mājās, tad kāda man pazīstama māksliniece mūs iekārtoja klubā „Magadana” – telpas atradās mansardā, tādā nelielā tornītī, un tur mēģināja viena rokgrupa. Mums mēģinājumiem atvēlēja divas stundas divreiz nedēļā – mēs nācām pēc tās rokgrupas un dziedājām. Tā bija stratēģiski ļoti izdevīga vieta, pats Rīgas centrs, un cilvēki patiešām pie mums nāca, pie kam visai daudzi. Tiesa, sajūtot, ka te nekas nenotiks tā „pa vieglo”, daudzi arī drīz aizgāja, tomēr vairākas meitenes palika. Bet tad arī viņas sāka mani atstāt – viena iestājās Pēterburgas konservatorijas Etnogrāfijas nodaļā, otra aizbrauca uz Maskavu, lai iestātos Maskavas konservatorijā. Vēl viena ļoti laba dziedātāja, kuras ģimene bija no Kijevas un kura nevarēja Rīgā atrast dzīvokli, aizbrauca uz Kijevu un tagad dzied ukraiņu etnogrāfiskajā ansamblī „Drevo”. Tādējādi mūsu ansamblis praktiski izjuka. Bet mēs bijām uzstājušies toreizēja Rīgas Krievu ģimnāzijā (tagadējā Rīgas Krievu vidusskolā), un man piedāvāja tur mācīt folkloru. Es mācīju 5.,6. un 7. klasēm folkloru, un tas bija pilnīgs murgs. Pirmkārt, man nebija nekādas pedagoģiskās pieredzes, otrkārt, man bija visai miglains priekšstats par to, ko bērni var un ko nevar saprast – es viņiem lasīju tādas lekcijas, ko droši būtu varējuši saprast vien tikai studenti. Tā bija ļoti grūta un tomēr vērtīga pieredze. Es biju iedomājies, ka vajag bērniem visu izstāstīt un paskaidrot un tad veidot folkloras ansambli. Bet patiesībā vajadzēja darīt otrādi – vispirms caur rotaļām un dziesmām viņus iepazīstināt ar folkloras materiālu un tad, ja nepieciešams, kaut ko paskaidrot. Tā es sāku uzņemt bērnus ansamblī, un tūlīt arī saskarties ar jaunām problēmām. Šī skola atrodas īpašā Rīgas rajonā – Grīziņkalnā, kas tradicionāli ir bijis proletārisks. Šejienes bērni ir ļoti enerģiski, savās izpausmēs brīvi, ar viņiem ļoti ko daudz var izdarīt. Bet, sasniedzot 12, 13 gadu vecumu, viņi, kā likums, no ansambļa aiziet. Mainās vērtību sistēma, viņi cenšas līdzināties saviem vienaudžiem – līderiem, bet tie parasti ir ielas bērni. Tādēļ problēmu mums netrūkst, mēs cenšamies uzņemt bērnus no citām Rīgas skolām, un šobrīd mums ir vairākas ļoti labas meitenes.
- Tu aprakstīji vienu problēmu loku. Kādas vēl peripetijas ir piedzīvojusi jūsu studija?
- Tas bija, šķiet, 1998.gadā, kad uzrakstīju projektu un iesniedzu Latvijas Kultūrkapitāla fondā. Projektā es biju lūdzis piešķirt studijai 10 tūkstošus latu – domājot, prasīšu desmit, varbūt kādu tūkstoti iedos. Iedeva visus desmit... Projekts bija gigantisks, un man to gadu nācās strādāt ne pa jokam. Skolā es ēdu un bieži vien gulēju, bet arī izdarīts tika ļoti daudz. Mums beidzot parādījās aparatūra, ar kuru strādāt ar folkloras ierakstiem. Otrkārt, mēs izremontējām telpu, kur studijai mitināties, jo tā bija šausmīgā stāvoklī – grīda izpuvusi, kāju piesperot, tā vieta ielūza. Putekļos un mitrajā gaisā es togad iedzīvojos bronhītā, vēl divus gadus pēc tam nemitīgi klepoju. Sakārtojām arī arhīvu – mēs esam bijuši 31 folkloras ekspedīcijā, un visi šie materiāli ir pēc tam jāsakārto. Arhīvs mums ir milzīgs, nesen atkal ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu to pārlikām kompaktdiskos. Starp citu Krievijas Kultūras Ministrijas Folkloras un etnogrāfijas centra vadītājs Anatolijs Mehņecovs ļoti slavēja mūsu arhīvu – tajā esot arī ļoti unikālas lietas, ko Krievijā vairs nevarot nekur atrast un pierakstīt. Bet ar to aparatūru ir tā, ka tā, protams, noveco, bet labošana un atjaunošana jau notiek par paša līdzekļiem, arī dažādi materiāli jāpērk pašam – te jau nekāds fonds nepalīdz. Būtu vajadzīgs arī dators un magnetofoni ierakstu atšifrēšanai. Naudas nepietiek, un tad bieži nākas tērēt savus līdzekļus, kas jau atsaucas uz ģimenes mikroklimatu (smejas)!

- Ko jūs pierakstāt folkloras ekspedīcijās?
- Latgalē ir trīs grupas, ar ko mēs strādājam – Latgalē dzīvojošie baltkrievi, pareizticīgie krievi, kas dzīvo pierobežā ar Pleskavas apgabalu un vecticībnieki. Es pats esmu braucis ekspedīcijās arī kopā Krievijas un Baltkrievijas folkloristiem, un tur arī daudz ko interesantu var piedzīvot. Piemēram, bijām Permas novada Komi apgabalā, kas ir īsts „sūnu ciems”. (gluhomaņ!?) – tur dzīvojošie vecticībnieki nezina, ka viņi ir vecticībnieki, viņi nav dzirdējuši par to, ka ir notikusi baznīcas šķelšanās...

- Kāda ir situācija Latgalē – vai krievu un baltkrievu kopienas savas tradīcijas saglabā?
- Baltkrievu vidē tās zūd ļoti strauji, ir tādas vietas, kur vairs neko nevar pierakstīt. Krievu pareizticīgie ir saglabājuši savas ļoti skaistās kāzu tradīcijas, no tām daudz ko var pierakstīt gan šaipus gan viņpus Latvijas un Pleskavas apgabala robežai. Vecticībnieki kaut kā turas visstingrāk – pirmkārt, viņiem ir lielāks vidējais mūža ilgums. Visticamāk tas varētu būt tādēļ, ka viņi nepīpē. Iedzert iedzer, bet pīpēt pie viņiem nav pieņemts. Man ir nācies ierakstīt 95 gadīgas vecenītes, kuras ir vēl ļoti žirgtas un labi dzied.


- Kad cilvēkam vieglāk iemācīt etnogrāfisko dziedāšanu – bērnībā vai tad, kad viņam jau ir kaut kādas dziedāšanas iemaņas un nostādīta balss?
- Protams, bērnībā! Bērnam iemācīt dziedāt etnogrāfiskajā manierē var dažās dienās. Patiesībā tas ir dabisks un normāls viņa balss stāvoklis – tā viņi klaigā, viens ar otru viņi bieži vien komunicē tādā pašā skaņā, kāda ir raksturīga etnogrāfiskajai dziedāšanai. Tādējādi viņi ļoti āri uztver būtību, pie kam viņi ļoti labi prot atdarināt to, ko dzird skaņu ierakstā. Un tā jau tradīcija arī vienmēr ir tikusi pārmantota – klausoties un atdarinot. Bērni klausījās, kā dzied pieaugušie un mācījās. Ar tiem, kam balss jau nostādīta, parasti ir lielas problēmas. Te es varu atstāstīt vienu austrumnieku gudrību. Atnāk pie skolotāja jauns cilvēks un lūdz, lai viņu iemāca spēlēt kādu instrumentu. Uz jautājumu, cik tas maksās, skolotājs atbild – 100 dinārus. Jauneklis saka: „Bet es jau esmu šo to mācījies un varu kaut ko nospēlēt.” Skolotājs uz to atbild: „Tādā gadījumā maksa būs 200 dināru!”.

- Latviešu vidē viens no galvenajiem argumentiem pret etnogrāfisko dziedāšanu ir – tā ir nepareiza dziedāšana, kas bērnam sabojās balsi...
- Mans ir pretarguments: tā maniere, kurā dzied šobrīd, eksistē kādus 200, nu varbūt 300 gadus, bet etnogrāfiskajā manierē dzied tūkstošiem gadu, un balsis nav sabojājuši! Es esmu strādājis ar tādām dziedātājām, kuras 70 un 80 gadu vecumā apbrīnojami spēj noturēt skaņu. Mans spilgtākais iespaids šajā sakarā ir, kā dziedāja trīs vecumvecas vecenītes. Vienu no viņām mēs, aiz rokām turēdami, burtiski atvilkām līdz krēslam, un es domāju – nu ko viņas vēl spēs nodziedāt? Bet tiklīdz viņas atvēra muti, es aiz izbrīna pārvērtos par sālsstabu – tā bija apbrīnojami varena skaņa ar tīriem virstoņiem, spēcīga elpa! Es domāju, ka šos aizspriedumus rada ne pārāk prasmīgi folkloras ansambļi, kas dzied patiešām nepareizi – to mēdz saukt par rīkles plēšanu. Viņi kliedz, bet etnogrāfiskie ansambļi patiesībā dzied maigi. Viņiem nav nepieciešams kliegt, lai radītu spēcīgu skaņu – vienkārši jāprot lokalizēt skaņu, raidīt to rezonatoros, tad skaņa pastiprināsies un būs skaļa un spēcīga. Un tas balsij nerada nekādu ļaunumu. Es pats bieži esmu dzirdējis šādus iebildumus – arī no krieviem, jo īpaši no dziedāšanas skolotājām – ka es bojāju bērnus, viņi zaudēs balsis, nekad vairs nevarēs dziedāt!

- Varbūt viņi būs zuduši korim?
- Tā nu gan nav taisnība! Meitene, kura dziedāja pie manis ansamblī un vēlāk aizbrauca uz Kijevu, šeit strādāja korī „Latvija” par kormeistari – tagad jau es to varu izstāstīt, jo toreiz, ja korī būtu uzzinājuši, ka viņa dzied folkloras ansamblī, noteikti būtu sekojušas kādas represijas - tas ir nopietns vokālās disciplīnas pārkāpums. Bet viņa absolūti brīvi pārgāja no vienas manieres uz otru – korī viņa dziedāja akadēmiskajā manierē un pie manis etnogrāfiskajā. Pie kam dziedāja izcili!

- Etnogrāfiskā dziedāšana pastāv jau tūkstošiem gadu – acīmredzot, tas tiešām ir dabiskākais balss izmantošanas veids. Bet mūsdienās visam dabiskajam tiek piedēvētas gluži vai maģiskas spējas...
- Te es varētu izstāstīt vienu gadījumu no savas pieredzes. Es saņēmu ielūgumu uz folkloras festivālu Pēterburgā – šķiet, tas bija Meteņu laika festivāls – bet man tobrīd bija lielas problēmas ar kuņģi, aizkuņģi un visu pārējo, kas cilvēkam iekšā atrodas. Bija pat lielas sāpes, un es nevarēju izšķirties – doties uz slimnīcu vai festivālu. Braucu tomēr uz Pēterburgu, un tur, kā jau festivālā – četras diennaktis bez gulēšanas, bez kārtīgas ēšanas, un bez pārtraukuma dziesmas, dejas, rotaļas. Kad atgriezos Rīgā, es konstatēju, ka man nekas vairs nesāk. Atcerējos, ka man taču bija lielas problēmas ar veselību, tādēļ drošības dēļ tomēr aizgāju pie pazīstamas ārstes, kura nodarbojas ar diagnosticēšanu pēc acs zīlītes. Viņa nocentrē gaismas staru manā acī, skatās un saka: Nu, jā, tev ir gastrīts un šis tas vēl vieglā formā. Bet tev ir apbrīnojami tīrs organisms – droši vien tu pastāvīgi gavē un ievēro diētas. Es saku - kā tad, esmu attīrījies!

Find Us On FaceBook - Image

Яндекс.Метрика